Raidījuma "De Facto" sezonas noslēguma raidījumā demonstrēja sižetu par to, kā pret sestdien notikušo referendum attiecās ļaudis nomaļākās Latvijas vietās, konkrēti tajās, kur pirms pāris gadiem ļaudis visvairāk balsoja pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Gandrīz bez izņēmuma intervētās personas runāja krievu valodā. Tajā skaitā arī Biķernieku pagasta priekšsēdētājas vietniece. Lai paliek tas, ka joprojām 17 gadu pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas joprojām mūsu valstī ir tik daudz cilvēku, kuriem "labrīt" ir eksotisks svešvārds (kā esmu rakstījis citreiz, lielākoties pie tā ir vainojami latvieši, kuri allaž bijuši pārāk gatavi ar citiem valsts iedzīvotājiem runāt krievu valodā). Pagasta priekšsēdētājas vietniecei nerunāt latviešu valodā, ja nemaldos, ir likuma pārkāpums. Pat, ja šī sieviete latviešu valodu ar Dievu uz pusēm prot, bet intervijas situācijā jūtas ērtāk runājot krievu valodā, te ir nepieciešama valodas inspekcija. Kaut kur tomēr robeža ir jānovelk. Un, starp citu, ļoti jācer, ka rudenī "De Facto" atgriezīsies ekrānos. Nevar būt jelkāda sakarīga iemesla, atteikties no populārākā raidījuma visā valstī. Nevar, vēlreiz nevar un absolūti nevar.
Tad vēl interesantu domu savā pirmajā runā pēc zvēresta deklamēšanas Saeimā pateica jaunais Valsts prezidents Valdis Zatlers: "Sabiedrībā dažkārt vērojama neiecietība un necieņa pret pretējiem viedokļiem. Pat vienkāršos jautājumos. Tas gluži kā neārstēts augonis rada drudzi mūsu sabiedrībā. Karo dažādu uzskatu pārstāvji, nespējot un pat nevēloties veidot cilvēka cieņu neaizskarošu dialogu. Ir būtiski, lai sabiedrībā izskanētu dažādi viedokļi, taču uzskatu dažādībai jābūt tai, kas veicina izsvērtu lēmumu pieņemšanu."
Nelaime mūsu valstī šajā ziņā nav iekš tā, ka pastāv viedokļu dažādība. Nelaime ir tā, ka dažādu iemeslu dēļ ļaudis pārmērīgi vēlas atrast visus iespējamos viedokļus, tajā skaitā tādus, kuri tomēr nav pamatoti patiesībā vai dzīves reālijās. Kad sabiedriskās integrācijas kūrētājs Oskars Kastēns rīkoja diskusiju par iecietību praida kontekstā, pie galda bija arī radikāli neiecietīgi cilvēki. Toreiz rakstīju un vēl arvien jautāju, vai Kastēna kungs par ebreju tiesībām runājot taisās piemeklēt kādu nacistu. Arī tādi diemžēl mūsu valstī ir atrodami. Civilizētā valstī tomēr paši ekstrēmākie uzskati tiek marginalizēti. Ne aizliegti, jo vārda brīvība ir nosacīti absolūts jēdziens, taču marginalizēti, un sabiedrības diskursā tie nepiedalās.
Jaunā prezidenta doma par tautas vienošanu ir skaista, bet vispirms ir jāpasaka kas cits. Latvijā ir arī naidpilni ļaudis ar niknām un asiņainām dvēselēm, kuri nekad nav par kaut ko, bet vienmēr ir pret kaut ko. Tie ir mūsu valsts (un ne tikai) antisemīti, rasisti un homofobi. Piedodiet, atvainojiet, bet viņiem pie civilizēta sarunu galda nav vietas. Lai viņi izdod savas lapeles, kuras balansē uz likuma robežas, bet gadījumā, ja viņi ietekmē V. Zatlera piesaukto "lēmumu pieņemšanu", tad ir pilnīgi skaidrs, ka rezultējošais lēmums būs tālāk no izsvērtības, nekā tas būtu vajadzīgs. Tā, piemēram, pasaulē ir "kristieši", kuri uzskata, ka pasaule ir septiņus tūkstošus gadu veca, jo tā esot rakstīts Bībelē. Viņiem vienkārši nav taisnība. Lai ālējas, bet tiklīdz viņi sāk ietekmēt izglītības sistēmu, kā tas jau notiek Štatos, laiks viņiem pateikt "stop". Kaut vai aizskarot cilvēka cieņu, jo 21. gadsimtā tomēr šādas tādas patiesības par cilvēci, vēsturi un sabiedrību ir zināmas nepārprotami.