Gadījumos, ja aprēķina metodika ir līdzīga, būtu iespējams salīdzināt viena skolēna izmaksas Latvijā ar izmaksām citās valstīs. Šāda indikatora ieviešana atvieglotu darbu dažādām kontroles institūcijām veikt pārbaudes un izvērtēt finansējuma izmantošanas efektivitāti izglītības sistēmā. Tā stimulētu izglītības pētījumus, izglītības procesa padziļinātu analīzi un vērtēšanu, salīdzinot, piemēram, finansējuma līmeni saistībā ar izglītības kvalitātes indikatoriem, kaut vai skaidrojot to, vai skolās, kuru bibliotēkas vairāku gadu garumā ir pilnībā nokomplektētas ar mācību grāmatām, ir augstāki mācību sasniegumi, salīdzinot ar skolām, kuru bibliotēkas ir tikai daļēji nokomplektētas; vai labiekārtotie dabzinību kabineti palielina skolēnu interesi par dabzinību priekšmetiem un kā tas atspoguļojas mācību sasniegumos u. tml.
Tomēr pirms apceram ieguvumus, ko dotu aprēķini par vidējām viena skolēna izglītošanas izmaksām, nepieciešams šo indikatoru izstrādāt. Un tas nebūt nav vienkāršs uzdevums, jo mūsu izglītības finansēšanas mehānisms ir visai sarežģīts.
Vispirms ir jātiek skaidrībā kā aprēķināt izglītības programmas īstenošanas vispārējās izglītības iestādēs viena skolēna vidējās izmaksas. Šāda metodika (atbilstoši Latvijas apstākļiem) nav vēl izstrādāta; nav notikušas arī diskusijas par šo jautājumu. Kādi tad ir šo indikatoru veidojošie lielumi? Acīmredzot nevarētu būt lieli iebildumi pret galveno principu, proti, veicot aprēķinus, būtu jāievēro, ka kopējā rādītājā ir jācenšas iekļaut pēc iespējas visus ar skolēna izglītošanu saistītos izdevumus, jo tikai tādā gadījumā šāda indikatora ieviešana palīdzētu izprast faktisko izglītības finansēšanas modeli un izvērtēt tā efektivitāti. Nebūtu vēlams, ka reāli, izglītībai patiešām atvēlēti izdevumi neparādītos kopējā skolēna izmaksu aprēķinā tikai tāpēc, ka to neparedz kādi unificēti starptautiski pieņēmumi vai citi iemesli.
Grāmatas Izglītības indikatoru sistēma autori, sekojot starptautiskajiem standartiem, iesaka indikatoru Viena skolēna vai studenta izglītošanas izmaksas klasificēt kā kārtējās un kapitālās izmaksas. „Kārtējās izmaksas ietver visus līdzekļus, kuri katru gadu ir nepieciešami izglītības iestādes funkcionēšanai – darba algas, līdzekļus ēku uzturēšanai, nomas maksām, ne sevišķi dārgu iekārtu iegādei” (sk.: A. Broks, A. Greste, A. Grīnfelds, A Kangro, J. Valbis. Izglītības indikatoru sistēma, Rīga, 1998, 109. lpp.). Tātad kārtējos izdevumus var dēvēt arī par regulārajām, pastāvīgajām u. tml. izmaksām. Savukārt kapitālās „izmaksas ir saistītas ar ēku celtniecību, kapitālo remontu, dārgu iekārtu iegādi u. tml.” (sk.: turpat). Tie ir neregulārie, īstermiņa ieguldījumi, kuri var būtiski palielināt vidējo izmaksu apjomu dažu gadu periodā, it sevišķi, ja aprēķinus veic atsevišķu skolu vai pašvaldību līmenī, bet pēc kāda laika to īpatsvars var arī principiāli samazināties, kaut arī to ietekme uz izglītības apstākļiem var būt ievērojama vēl daudzu gadu periodā.
Neapšaubāmi pedagogu darba samaksa veido mūsu interesējošā indikatora vienu no pašām galvenajām un svarīgākajām sastāvdaļām, vienalga, vai to dēvē par kārtējām vai kādām citām izmaksām. Tāpēc par nepamatotu, pat neprofesionālu uzskatāms Rīgas domes revīzijas komisijas viedoklis, ka viena skolēna izmaksas (pat rēķinot pašvaldības līmeņa izmaksas) ir aprēķināmas, neiekļaujot pedagogu darba algas rādītājus. „Izdevumu aprēķins vispārējās izglītības realizācijai uz vienu skolēnu veikts, izslēdzot pedagogu atalgojumu kā no pašvaldības izdevumiem, ..., tā arī no valsts dotācijas...” (Sk.: RD revīzijas komisijas 21.07.2007. Atzinums par revīziju Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamentā, 13. lpp.) Ja rīkojamies šādi, tad iegūstam ačgārnu ainu par izglītības programmas īstenošanas vistiešākajām izmaksām, it sevišķi to pašvaldību gadījumos, kuras regulāri atvēl papildfinansējumu pedagogu darba algas piemaksām.
Arī komunālie maksājumi ietilpst kārtējās (un tiešajās) izglītības programmas īstenošanas izmaksās, ja ar to domājam skolas telpu apgaismojuma, siltuma nodrošināšanas, drošības sistēmu uzturēšanas u. tml. izmaksas. Bet kā ar skolas teritorijas uzturēšanas kārtībā izmaksām? Varētu likties, ka tās veido attālinātas (netiešas) izglītības programmu īstenošanas izmaksas, turklāt, jo lielāka ir skolai piesaistītā teritorija un jo labākā stāvoklī tā tiek uzturēta, jo lielākas ir šīs izmaksas. Tomēr, manuprāt, teritorijas uzturēšanas izmaksas ir uzskatāmas par kārtējām, tiešajām (atsevišķos gadījumos, ja notiek teritorijas rekonstrukcijas darbi, arī par kapitālajām) izglītības programmas īstenošanas izmaksām kaut vai tādēļ, ka skolas sporta stadioni, laukumi nepieciešami sporta nodarbībām. Turklāt, pamatojot sakārtotas apkārtējās vides (šajā gadījumā skolas teritorijas) nozīmi skolēnu audzināšanā, tās uzturēšanas izmaksas arī būtu attiecināmas uz tiešajām izglītības programmas īstenošanas izmaksām.
Kritērijs „ne sevišķi dārgu iekārtu iegāde” ir pārāk nenoteikts, lai to būtu iespējams precīzi pielietot. Pašlaik, kā zināms, Latvijā uzsākta plaša skolu dabaszinību (matemātikas, fizikas, ķīmijas, bioloģijas) kabinetu labiekārtošanas programma. Programmu finansē ES fondi un pašvaldības (vismaz 15% apmērā no programmas kopējām izmaksām). Tā ietver sevī kabinetu aprīkošanu ar mūsdienīgām tehnoloģiskajām iekārtām un ierīcēm, reaģentiem u. tml., kā arī remontdarbu veikšanu, pedagogu sagatavošanu darbam labiekārtotajos kabinetos. Vairākās skolās šādi kabineti jau iekārtoti, citās to paveiks tuvāko gadu laikā. Programmas īstenošana principiāli izmainīs (uzlabos) dabaszinību priekšmetu mācīšanas apstākļus un līdz ar to šie izdevumi raksturojami kā tiešas, kaut arī vienreizējas (kapitālas) izmaksas.
Līdzīgi ir ar skolu renovācijas projektu izmaksām. Tās ir būtiskas, apjomīgas izmaksas, kuras bez īpašām norādēm (atrunām) nedrīkst iekļaut skolēna ikgadējos (kārtējos) izglītošanas izmaksu aprēķinos. Ja šādas norādes nepiemēro un visu sametam vienā katlā, tad iegūstam savstarpēji nesalīdzināmas izmaksas. Te vieta atgādināt, ka šādi diemžēl ir rīkojusies pat Valsts kontrole, plaši reklamējot secinājumu, ka viena skolēna izmaksas Latvijā veido pārāk plašu diapazonu. „Pēc pašvaldību un skolu sniegtās informācijas izglītības programmu īstenošanas izmaksas uz vienu skolēnu apmeklētajās pašvaldībās raksturojamas amplitūdā: 2004. gadā no Ls 36 līdz Ls 1477; 2005. gadā no Ls 42 līdz Ls 1765; 2006. gadā no Ls 69 līdz Ls 2127.” (Sk.: LR Valsts kontroles 16.11.2007. Revīzijas ziņojums nr. 5.1-2-59/2006, 6. lpp.)
Acīmredzot pašvaldības un skolas ir atšķirīgi izpratušas pieprasītās informācijas nosacījumus un ne visos gadījumos ir uzrādītas visas remontos ieguldītās izmaksas, jo dažādi ir interpretējama ne tikai pozīcija „citi nepieciešamie izdevumi”, nosakot izglītības programmu īstenošanas izmaksu minimumu atbilstoši MK noteikumiem, bet vēl jo vairāk tā izdevumu sadaļa, kas attiecas uz ieguldījumiem skolas infrastruktūrā. Iespējams, ka atsevišķas pašvaldības tajā ir iekļāvušas, bet citas nav iekļāvušas renovācijas izdevumus. Turklāt ir nepamatoti šos izdevumus uzrādīt kā tiešās vai kārtējās izglītības programmu īstenošanas izmaksas. Kaut gan nereti apjomīgi „kārtējie” remonti (kārtējie remonti tādēļ, ka skolas ēkas ir sliktā tehniskā stāvoklī un ik gadu ir jāiegulda ievērojami līdzekļi, lai uzturētu skolas infrastruktūru darbotiesspējīgā stāvoklī) un avāriju novēršana ir drīzāk kapitāli, nevis kārtējie ieguldījumi.
Manuprāt, svarīgi ir papildināt izglītības izmaksu indikatoru ar tiešo un netiešo izmaksu kategorijām. Kā zināms, Latvijas izglītības sistēma ir bagāta ar plaši finansētu interešu izglītību un tā (tāpat kā sporta skolas) būtiski papildina izglītības programmu īstenošanu vispārizglītojošajās skolās. Nereti pašvaldības atvēl līdzekļus sociālo pedagogu un sporta darba organizatoru atalgojumam, skolēnu peldētapmācībai, atmaksā izdevumus sabiedriskajam transportam, skolēnu ēdināšanai, pašvaldības policistu dežūru skolas teritorijā apmaksai u. tml. Pašvaldības, sākot ar 2005. gadu, piedalās izglītības iestāžu akreditācijas finansēšanā, ko veic Vispārējās izglītības novērtēšanas valsts aģentūra. Šīs un citas tamlīdzīgas izmaksas būtiski papildina izglītībai (skolu jaunatnei) atvēlēto finanšu līdzekļu apjomu; turklāt tās ir gan regulāras (kārtējas), gan vienreizējas vai periodiskas (piemēram, Skolēnu dziesmu un deju svētki) izmaksas. Tās kopumā ir attiecināmas uz vispārējās izglītības ieguves netiešajām izmaksām.
Atklāts saistībā ar netiešajām izmaksām paliek jautājums par valsts un pašvaldību finansējuma daļu izglītības pārvaldes izdevumiem.
Svarīgi, aprēķinot viena skolēna izglītošanas izmaksas, ir paredzēt iespēju nodalīt (vajadzības gadījumā arī apvienot) valsts un pašvaldības finansējuma daļas. Turklāt gan valsts, gan pašvaldību finansējums ir iedalāms kārtējās un vienreizējās (tostarp kapitālajās), tiešajās un netiešajās izmaksās; tāpat nodalīt un salīdzināt nepieciešams valsts/pašvaldības un privāto izglītības iestāžu izglītības programmu īstenošanas izmaksas. Kā jau iepriekš minēts, viena skolēna izglītošanas izmaksu aprēķinā ir jāiekļauj arī no ES fondiem saņemtā finansējuma daļa.
Un vēl. Nepieciešams paturēt prātā, ka viena vienīga (skolēna izglītošanas izmaksu) indikatora ieviešana un lietošana var nedot vēlamo rezultātu, ja šā indikatora, piemērojot to kā rezultatīvo rādītāju, nozīmi pārspīlē un absolutizē. Izglītības indikatoru ir daudz, skolēna izglītības izmaksu indikators ir tikai viens no tiem.