Pirmkārt ziņots, ka valsts beidzot nopietni sākusi saukt pie dziesmas tos idiotus (piedodiet, bet citādi viņus nevar saukt), kuri par spīti visai informācijai, aģitācijai un veselam saprātam turpina iznīcināt dabu ar kūlas dedzināšanas palīdzību. Pareizi, ka viņus tagad bāž cietumā tāpat kā tos idiotus, kuri aiz stūres sēžas dzērumā. Vienlīdz kaitīgi ir gan vieni, gan otri.
Par otru gadījumu patiesībā jāsaka nevis "Nu beidzot", bet gan "Kāpēc tik ilgs laiks bija vajadzīgs?" Beidzot, beidzot, beidzot valsts saorganizējusies un izsludinājusi Jūrmalgeitas lietā notiesātā Germana Miluša starptautisko meklēšanu. Process pirms tam kārtējo reizi atgādināja to, ka mēs dzīvojam banānu republikā -- dažādas iestādes ilgi un dikti centās atkratīties no pienākuma izsludināt tāda cilvēka meklēšanu, kuram piespriests cietuma sods, bet kurš pazudis. Pirmajā dienā pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka šis cilvēks ir piesitis pēdu, es teicu, ka būtu vajadzīga iekšlietu ministra demisija. Ja bija vajadzīgs vesels mēnesis, lai saorganizētos tik tālu, lai beidzot sāktu viņu nopietni meklēt, tad šo domu es atkārtoju un uzsveru. Jēzu, Marija -- cik ilgi var pieciest šādu nenopietnību?!! Vai nepietieka ar to, ka vēl tiesāšanas laikā pazuda Lasmanis?
Un starp citu, pareizi, ka tiesa nekādas atlaides Pēterim Jaundžeikaram nedod. Ja tagad ir problēmas ar 12. klases pabeigšanu, par to vajadzēja domāt tad, kad sēdās pie stūres. Vienalga, vai Pēteris pats sarijās ne to, vai arī, kā to apgalvojis viņa tētiņš, ne to Pētera glāzē sabēris kāds cits, pietiekami daudz prāta reibumā nesēsties mašīnā nu varēja būt. Jaundžeikaru ģimene jau pietiekami iedragāja savu reputāciju, Saeimas deputātam cenšoties izmantot savu statusu, lai ietekmētu izmeklēšanas procesu un censtos radīt šaubas par profesionāliem valsts dienestiem. Jāsakož zobi un jānosēž piespriestais laiks.