Meklējot skaidrojumu savai meitai, prātā sāku pārcilāt domu, kas mani nodarbina jau vairākus gadus. Patiesībā tā īsti par to sāku domāt tikai tad, kad biju kļuvusi māte un pirmo reizi piedzīvoju maija otrajā svētdienā svinamo Mātes dienu jaunā statusā. Ir jau patīkami saņemt apsveikumus, taču mani tas nedaudz mulsina.
Mulsina tādēļ, ka ļoti labi zinu, ka bērnu par cilvēku izaudzina ne jau bioloģiskā māte vien. Man ir paveicies ar ļoti nesavtīgu, gādīgu mammu. Bet man ir arī tētis, no kura tik daudz esmu mācījusies. Vecāku mājas joprojām ir tā vieta, kur esmu gaidīts viesis jebkurā laikā un kur mani mīl bez iebildumiem tādēļ vien, ka esmu.
Taču tas vēl nav viss. Man ir māsa, ar kuru saista šķietami netverama emocionāla saite. Man ir tantes, kurām bijusi nozīmīga loma manas personības veidošanā. Man ir vīrs, no kura esmu tik daudz ko guvusi. Un ir vēl daudzi citi cilvēki, kuru padomam, atbalstam vai pieredzei ir bijusi neaizstājama loma manā dzīvē. Un tādēļ es mulstu, ja Mātes dienā man jāapsveic vien sava mamma un tikai man būtu jāsaņem apsveikumi no manas meitas.
Hilerijai Klintonei ir grāmata par bērnu audzināšanu ar nosaukumu «It takes a village» («Tam vajadzīgs vesels ciems»), kas pārnestā nozīmē precīzi izsaka domu, ka viena bērna izaudzināšanai vajag vairāk nekā tikai viņa bioloģiskos radītājus. Vai Mātes diena tomēr nebūtu saucama un svinama kā Ģimenes diena, kas mudinātu mūs novērtēt arī tos mums svarīgos cilvēkus, ar kuriem mūs nesaista tikai fiziska nabas saite vien?
Mans ceļš svētdien, protams, vedīs pie manas mammas. Taču, vai pārvarēšu latvisko atturību un pateikšu paldies arī tiem pārējiem, kuriem esmu pateicīga par to, ka esmu tāda, kāda esmu?