„Krievu valodas kā Latvijas iedzīvotāju starpetniskās saziņas valodas statusa atzīšana līdzās latviešu valodai”– raksta partiju apvienība „Saskaņas centrs” savā mājas lapā par darāmajiem darbiem pēc vēlēšanām. Un mierina, ka latviešiem ir tiesības uz savu valodu un tā esot jāsaglabā.“Saskaņas centrs” tātad apšauba latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu un mēģina jebkuriem līdzekļiem Latvijas Republikā ieviest divvalodību. Tomēr krievu valodas lobētāji ir nonākuši grūtā situācijā: tā kā viņi cer arī uz dažu latviešu balsīm, atklāti paust vēlmi pēc valsts valodas statusa piešķiršanas arī krievu valodai SC atklāti neuzdrīkstas. Tad nu nākas manipulēt ar vārdiem. Nils Ušakovs savulaik nāca ar aicinājumu piešķirt krievu valodai oficiālās valodas statusu, latviešu valodai augstsirdīgi atstājot godu un simbola lomu. Viņa mājaslapā lasām: "Un mūsu pozīcija attiecībā uz krievu valodu paliek nemainīga - piešķirt tai oficiālās valodas statusu. Tas dotu tiesības sazināties ar pašvaldībām krievu valodā, mainīt mācībvalodas proporcijas skolās, rakstīt pasē savu uzvārdu līdzās latviešu valodas versijai arī kirilicā" (www.ushakov.lv/ru/faq/?cstart=24). (И наша позиция по русскому языку остается неизменной – присвоить ему статус официального. Это дает право общаться с самоуправлениями на русском языке, менять пропорции преподавания в школах, писать в паспорте свою фамилию рядом с ее латышской версией также и кириллицей.)Kad nu tiek pierādīts, ka “tikai” oficiālās valodas statuss praktiski nozīmē to pašu, ko otras valsts statuss, tāpēc nekādi neies cauri, verbālā ekvilibristika turpinās. N.Ušakovs ceļ priekšā “lielākās minoritātes” valodas statusu, kas arī izgāžas. Tagad SC ceļ godā arī terminu “starpetniskās saziņas valoda”. Termins kaut kur dzirdēts? Pareizi, šāds statuss krievu valodai bija Padomju Savienībā, un mēs labi atceramies, ko tas nozīmē. Un šāds priekšlikums tiek izteikts neatkarīgajā Latvijas valstī 2010. gadā!
“Starpetniskās saziņas valoda” vedina domāt, ka “Saskaņas centrs” vēlas, lai, piemēram, latvietis ar krievu vai poli sazinātos tikai krievu valodā. Bet kāpēc dažādu tautību cilvēki savā starpā un ar valsts un pašvaldību iestādēm Latvijā nevar sazināties latviešu valodā?
Kā aizbildinājums krievu valodas „starpetniskās saziņas” statusam parasti tiek minēts tas, ka ir daudz gados vecu cilvēku, kuri valodu nespēj iemācīties, aizmirstot, ka tie, kuriem šodien ir 70 un kuriem patiešām valodu mācīties nav viegli, pirms divdesmit gadiem bija pašā spēku plaukumā. Un Latvijas valsts jau kopš 1988. gada ir ieguldījusi lielus resursus latviešu valodas mācīšanā. Tāpat ir veltīgi atgādināt, ka ir grūti iedomāties situāciju, kad Vācijā, ASV vai jebkurā citā valstī krievu valodai tiktu piešķirts valsts vai kādas mistiskas „starpetniskas valodas statuss” tādēļ vien, ka šajās valstīs ir miljonos mērāma krievu kopiena. Un pavisam veltīgi ir minēt neskaitāmos piemērus, kad visdažādāko tautību cilvēki ir iemācījušies latviešu valodu, lai gan dzīvojuši Latvijā tikai neilgu laiku.
Galu galā šī ir Latvijas valsts, kurai ir tiesības prasīt latviešu valodas zināšanas no tiem, kas vēlas te dzīvot. Turklāt jāatgādina, ka savā ģimenē un savu draugu lokā katrs var runāt tajā valodā, kurā vēlas, valsts nejaucas privātajās dzīves valodas lietojumā.
Vai mūsu valoda izdzīvos, ja latviešu valodai un krievu valodai tiks noteikts praktiski vienlīdzīgs statuss? Es neesmu par to pārliecināts, jo jau tagad, visos šajos atjaunotās Latvijas neatkarības gados, latviešu valoda tikusi stumta pie malas, kaut arī tai ir valsts valodas statuss. Daudzi, kas valodu spēj iemācīties, pat negrasās to darīt, jo vienmēr var vaimanāt par cilvēktiesībām – viņuprāt, likt zināt latviešu valodu Latvijā ir cilvēktiesību pārkāpums. Es varētu sacīt: acīmredzot cilvēktiesības tiek uztvertas kā pārcilvēku tiesības jeb citiem vārdiem sakot – tā ir tipiska okupantu un viņu pēcnācēju domāšana. Prasība pēc angļu, vācu, franču vai jebkuras citas lielās tautas valodas zināšanām viņu zemēs ir atzīstama un respektējama, jo šīs zemes nedz Krievija, nedz PSRS nekad nav okupējusi un nekad tajās nav jutusies kā vienīgais un pārākais saimnieks. Latviju PSRS mantiniece Krievija un tās pielūdzēji acīmredzot joprojām uzskata par savu īpašumu kopā ar mums, latviešiem.
Mūsu nacionālajā valstī galvenais ir mūsu latviešu valoda – bez tās nebūs valsts, tikai formāls veidojums. Tāpēc neļausim mazināt latviešu valodas lomu. “Saskaņas centram” neizdosies ar vārdu manipulācijām slēpt savus īstos nodomus un censties izvairīties no diskusijām par valodu. Kopā mēs esam spēks! Negaidīsim, lai mūsu valodai tiek aizvērtas durvis uz laiku laikiem!