Primakova ierašanās notiek vienlaikus ar karstajām debatēm par robežlīgumu, kurās gan tiek vērtēti valstiski un ekonomiski plusi un mīnusi, gan notiek starppartiju politisko parādu norēķini.
Uzņēmēji uzskatīs Primakova vizīti par liecību tam, ka robežlīguma noslēgšana, citas starpvalstu vienošanās un vispārēja „atkušņa” sajūta Latvijā attiecībā pret Krieviju varētu veicināt abpusēji izdevīgus saimniecisku darījumus.
Es arī domāju, ka Primakova viesošanās apstiprina, ka tieši Kremlim tuvas biznesa intereses ir pavērušas iespēju noslēgt robežlīgumu, un, sekojoši, citas ekonomiska rakstura vienošanās. Krievijas ārpolitikas galvenais mērķis pašlaik šķiet ir pēc iespējas lielāki ienākumi Gazprom, Rosneftj un daudzu citu Kremļa kontrolēto vai Kremlim draudzīgo uzņēmumu kasēs. Tieši milzīgie līdzekļi no enerģijas resursu eksporta ir Putina grupas galvenais varas avots. Un ja projektu uzsākšana Latvijā (visdrīzāk, enerģētikas, tranzīta un transporta jomā) var kalpot šo ienākumu palielināšanai, kāpēc gan neradīt tiem priekšnosacījumus jau tagad, pirms sācies Putina varas pārmantošanas/pārdalīšanas process.
Es patiesi ceru, ka Primakovs šeit Latvijā neapgrūtinās tos smagos lēmumus, pie kuriem ir ķērušies Latvijas politiķi, lai beidzot juridiski apstiprinātu Latvijas robežu. Jācer, ka pieredzējušajam politiķim pietiks tālredzības nebērt sāli latviešu brūcēs ar nevērīgu attieksmi pret Latvijas valstiskuma būtības jautājumiem. Protams, tas iespējams, ja vien Krievijas lielā biznesa (kura lobists Primakovs ir) interesēs patiesi ir atrisināt šo lietu uz visiem laikiem.
Primakovs pašlaik visbiežāk figurē Krievijas profesionālo lobistu reitinga tabulu galvgalī (pirmajā desmitniekā šajā kategorijā) . Vadošo politiķu reitinga listē 77 gadus vecais vīrs ir 76. vietā, apsteidzot Borisu Jeļcinu (100.), bet atpaliekot, piemērām, no Borisa Berezovska (61.), patriarha Aleksija (13.) un Sergeja Prihodjko (53.) – Putina palīga ārlietu jautājumos, kurš 1993.-1997. gadā vadīja Baltijas nodaļu Krievijas ārlietu ministrijā.
Protams, ka daudzi pamatoti cer Rīgā ieraudzīt Primakovu kā pragmatisku biznesa lobistu. Tomēr daudziem viņa vārds joprojām atsauks atmiņā viņa politiskos darbus:
- Primakova vadītais izlūkdienests bija priekšgalā Krievijas opozīcijai NATO paplašināšanai laikā, kad Kozireva vadītā ārlietu ministrija vēl nebija noformulējusi savu viedokli (1993)
- Primakovam nomainot Kozirevu Krievijas ārlietu ministra amatā (1996), tās ārpolitika straujāk sāka iegūt pretrietumnieciskus vaibstus (ideja par Krievijas-Ķīnas-Indijas „trijstūri” pret ASV hegemoniju
- Primakovs kā Krievijas premjers it īpaši saasināja attiecības ar Rietumiem, kad NATO spēki bijušajā Dienvidslāvijā uzsāka operāciju Miloševiča režīma noziegumu apturēšanai.