Šajā laikā notikumi ir gājuši savu gaitu. Izvērstā kampaņa ir ietekmējusi lielu daļu sabiedrības, vēl vairāk padziļinot plaisu starp Saeimu, valdību un sabiedrību. Ir padziļinājusies pasaules ekonomiskā krīze, kura veselas rindas objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ Latviju ir skārusi īpaši smagi. Un, visbeidzot, politiskā krīze valstī ir saasinājusies līdz vardarbības izpausmēm, kas nesaņēma pietiekoši skaidru un noteiktu nosodījumu ne no opozīcijas partijām, ne no Valsts prezidenta, ne no lielas daļas sabiedrības.
Un šajā situācijā notika negaidītais – pagājušajā nedēļā Tautas partija (TP) paziņoja, ka uzskata par nepieciešamu nekavējošu Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu. Jo situācijā, kad valstī ir iestājusies politiskā krīze un tā vēl tiek apzināti padziļināta, parlaments un valdība nevar pieņemt vajadzīgus, bet nepopulārus lēmumus ekonomikas atveseļošanai.
Šādā situācijā nav iespējams nopietns darbs pie pasākumu izstrādes, kas ļautu atdzīvinātu Latvijas tautsaimniecību. Un TP uzskata, ka šo situāciju nav jēgas bezgalīgi vilkt garumā – nav jēgas sunim cirst asti pa gabaliņam. Krīzi var atrisināt, nekavējoties atlaižot Saeimu un iespējami drīzāk sarīkojot ārkārtas vēlēšanas. Tad partijas, kas būs saņēmušas jaunu vēlētāju uzticības mandātu, varēs iespējami drīzāk produktīvi strādāt pie saimnieciskās dzīves atjaunošanas, noliekot malā ar politisko krīzi saistītos ķīviņus.
Šķiet, opozīcijas partijām šo ziņu vajadzēja uzņemt ar lielu gandarījumu – idejai par Saeimas atlaišanu pievienojusies vēl 21 deputātu balss. Taču ko mēs redzam? Pēc TP paziņotās iniciatīvas gan opozīcijas partijas, gan tās atbalstošie plašsaziņas līdzekļi ir kļuvuši tādi kaunīgi un svārstīgi – sak, ko nu sasteigt, lai jau vēl Saeima pastrādā, lai sāk veidot jaunu, paplašinātu valdību. Faktiski – lai saimniecisko problēmu risināšanas vietā turpinās ilgi, sīki politiskie ķīviņi un matu skaldīšana.
Ko no tā visa varam secināt? Opozīcijas partijām lozungs par Saeimas atlaišanu bija vajadzīgs tikai tautas tracināšanai un savas popularitātes celšanai. Jo, ja pavērojam reitingus, tad, izņemot Saskaņas Centru (SC), opozīcijas partiju reitingi ir turpat, kur koalīcijas partijām. Un opozīcijas deputāti negrib zaudēt iesildītos Saeimas krēslus. Viņi nav gatavi arī uzņemties atbildību par valsti krīzes situācijā, jo izdevīgāk ir pārņemt varu 2010. gada nogalē, kad krīzes dziļākā bedre, iespējams, jau būs garām. Un TP iniciatīva kalpoja kā lielisks lakmusa papīrs, lai parādītu Latvijas opozīcijas patiesos mērķus un centienus.