Ne par to šis stāsts. Manuprāt mediķu "pateicības" problēmai ir arī risinājums, un proti. Vai pie katras slimnīcas nevarētu nodibināt pateicības fondu? Protams, ka taisnība ir tiem, kuri saka, ka ne jau visi ārsti ņem "pateicību" un vēl vairāk, ne jau visiem tas vispār ir iespējams. Hrestomatiskais skats filmās par medicīnu ir tas, kur ķirurgs pastiepj roku un saka "Skalpeli!" un skalpelis parādās. Kāds (vai pareizāk sakot visbiežāk kāda) viņam to pasniedz. Pacienta galvgalī stāv anesteziologs. Telpā ir arī citi cilvēki. Ārpus telpas kāds ir analizējis asinis, kāds ir mainījis gultas veļu -- vārdu sakot, ārstniecības procesā nav jau dakteris vien. Ja kāds slimnīcā sajuties sevišķi labi aprūpēts un apčubināts un apārstēts, naudu varētu maksāt nevis individuāliem cilvēkiem, bet gan slimnīcai kā tādai. Vakar dakteri runāja par to, ka joprojām varētu maksāt atsevišķiem ārstiem, vienīgi to darīt slimnīcas kasē un oficiāli. Vēl labāk manuprāt būtu tomēr šo pateicību sniegt institucionāli, nevis individuāli. Reizi gadā vai pusgadā vai ceturksnī slimnīcas ļaudis varētu sanākt kopā un lemt, ko ar naudu iesākt. Varbūt nopirkt kādu aparātu. Kaut vai naudu izdalīt prēmijās, tā lai tiek gan ārstiem, gan sanitāriem, gan medmāsām, gan apkopējām. Taču tas notiktu kolektīvi. Atsevišķiem dakterīšiem ļaudis joprojām varētu dot ziedus (konfektes un konjaku gan ne -- atradušās dāvanas veselības aprūpētājiem!). Es pats reiz uz nodaļu Stradiņa slimnīcā aizstiepu veselu kliņģeri -- arī tā bija vairāk kolektīva, nevis individuāla doma.
Šādi fondi, protams, būtu jāizstrādā rūpīgi un atbilstoši likumam un ar pārliecību, ka tajos iemaksātā naudiņa patiešām tiks izmantota atklāti un godīgi. Taču galvenais tomēr ir un paliek tas, ka nav taisnīgi vienas profesijas pārstāvjus atbrīvot no nodokļu maksāšanas. Tas nu reiz ir process, kuram laiks pielikt punktu.