Venēcijas biennālē 2015. gadā uzmanību piesaistīja poļu mākslinieku darbs – grandioza videopanorāma, kurā bija redzams sirreāls priekšnesums – kāda Haiti ciemata galvenajā laukumā ieinteresētu vietējo iedzīvotāju ielenkumā skatuves mākslinieki vēsturiskos kostīmos izpildīja mums nepazīstamu romantisku operu. Melnādaino skatītāju un balto dziedātāju izskata atšķirības uzsvēra kultūru nesakritību un parādīja operu kā globāli koloniālu žanru. Projekta kuratore bija Ņujorkā dzīvojošā poļu kuratore Magdalēna Moskaleviča. Viņas vadībā tapusi arī izstāde Ceļotāji. Ceļojumi un migrācija Centrāleiropas un Austrumeiropas laikmetīgajā mākslā, kas, vispirms parādīta Varšavas galerijā Zachęta, tagad ir atceļojusi uz Igaunijas Mākslas muzeju Kumu. Atbilstoši norises vietai izstāde ir papildināta ar igauņu mākslinieku darbiem. Iedzīvotāju migrācija Eiropas robežās un saskaršanās ar imigrantiem no arābu un Āfrikas zemēm noteikti ir pēdējos gados viskarstāk apspriestie temati. Tomēr mākslā tie, lai arī attēloti, vēl nav piedzīvojuši plašu kopsavilkumu. Tēmas aktualitātes un starptautiskā vēriena dēļ izstādi Ceļotāji noteikti būtu vērts apskatīt, veltot laiku nelielam ceļojumam uz kaimiņvalsts galvaspilsētu.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Lielā mērā pateicoties lēto aviokompāniju reisiem, pasaules iedzīvotāji ir kļuvuši tik mobili kā nekad agrāk. Tomēr, neraugoties uz pieejamību, katrs ceļojums joprojām asociējas ar piedzīvojumu un izraušanos ārpus ierastā ikdienas ritma. Dodoties ceļā, esi nospriegots, lai iegaumētu, tvertu un formulētu pieredzi, ko atstāstīt citiem, vai piedzīvotu pārmaiņas – uz kaut ko cer gan ierindas tūrists gida pavadībā, gan čaļu kompānija, kas izbraukusi meiteņu medībās, gan mākslinieks – pētnieks.
Mainīja Eiropas mākslu
Kritisku refleksiju laikmetīgās mākslas valodā par to, kā postsociālisma valstis iedzīvojušās maršrutu virpuļos, sola sniegt izstāde Ceļotāji. Ceļojumi un migrācija Centrāleiropas un Austrumeiropas laikmetīgajā mākslā (The Travellers: Voyage and Migration in New Art from Central and Eastern Europe), kas līdz 28. janvārim skatāma Igaunijas Mākslas muzejā Kumu. Ceļojuma tēma Latvijas mākslā visbiežāk risināta glezniecībā un tālu no ainavas žanra nav tikusi – vai tā būtu Alekseja Naumova spilgtā Venēcija vai Kristīnes Luīzes Avotiņas krāšņie ceļojuma iespaidi. Kaut arī māksliniekiem pavērušās ceļojumu iespējas, tas Latvijas mākslā nav daudzpusīgi interpretēts temats. Iespējams, citās postsociālisma valstīs situācija ir līdzīga, tāpēc Ceļotāju veidotājiem nācies aktualitāti piešķirt ar migrācijas tēmu. Šajā gadījumā gan izstādes darbi uzkrītoši tiek iedalīti mēģinājumos analizēt atpūšanās paradumus un izteikt atbalstu piespiedu ceļotājiem, neradot savstarpēji saistītu vēstījumu par to, kā paši izmantojam pārvietošanās brīvību, ko nelabprāt atdodam citiem.
Tomēr izstādes iespaidīgākie darbi stāv pāri abiem šiem tematiem. Labs piemērs ir projekts no Polijas paviljona 56. Venēcijas biennālē Halka/Haiti 18°48’05”N 72°23’01”W, kura kuratore ir Magdalēna Moskaleviča, autori – C. T. Jaspers un Joanna Malinovska. 1802. un 1803. gadā Napoleons Bonaparts nosūtīja poļu kareivjus uz Francijas koloniju Haiti, lai apspiestu nemiernieku sacelšanos. Dažos avotos lasāms, ka poļi, kuri iesaistījās Bonaparta armijā, lai cīnītos par savas valsts neatkarību, sacēlās pret franču ģenerāļiem un pievienojās vietējiem nemierniekiem. 213 gadu vēlāk abi mākslinieki ar komandu devās uz Haiti, lai satiktu karavīru pēctečus. Iedvesmojušies no Vernera Hercoga filmas Fickaraldo, mākslinieki tur sarīkoja poļu operas Halka izrādi. Izstādē redzamā filma atspoguļo performanci, kas 2015. gadā notika Haiti ciematā. Daudzslāņainais darbs stāsta par XIX gadsimta mitoloģiju ietekmi uz poļu nacionālo identitāti, vēsturiskā stāsta nosacītību un postkoloniālās domāšanas kontekstu.
Arī otrā, manuprāt, labākajā izstādes darbā runa ir par vēsturisku brīdi un poļu mākslu, kas pārradīta jaunā versijā. Izstāde 15 poļu gleznotāji, kas 1961. gadā notika Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, bija precedents aukstā kara kultūras vēsturē. Izstāde, kas pasaulei parādīja dzelzs priekškara slēptos māksliniekus Tadeušu Kantoru, Vojcehu Fangoru un Terēzu Pagovsku, tika izrādīta arī citviet AS V un Kanādā. Idejas autors bija Modernās mākslas muzeja kurators Porters Makrejs, kurš 1959. gadā aizceļoja uz Varšavu, kļūdams par pirmo muzeja profesionāli, kurš pēc Otrā pasaules kara viesojies Polijā. Ceļotājos redzamas fotogrāfijas, gleznas un arhīva materiāli no 1961. gada izstādes, kas papildināta ar Makreja lekciju par to, kā ceļojošās izstādes mainīja Eiropas modernās mākslas kopainu, kā arī viņa atmiņām par tālaika braucieniem uz Parīzi, Maskavu, Belgradu un Varšavu.
Ceļotāju portreti
Atbildi uz jautājumu, par kādiem ceļotājiem esam kļuvuši, izstāde, visticamāk, nesniedz, toties ļauj ielūkoties laikmeta noskaņā. Piemēram, krievu māksliniece Olga Černiševa darbā Vilciens ar kameru lēnām slīd pāri vilcienu pasažieru sejām, kas savā vienmuļībā un rezignētībā kontrastē ar ātro pārvietošanos. Filma, kas veidota vairāk nekā desmit gadu pēc Padomju Savienības sabrukuma, poētiskā un sirreālā veidā dokumentē šīs ēras bezcerību. Černiševas filma ir kā postpadomju sabiedrības kolektīva portretu galerija – rādot, kā, neskatoties uz kustēšanos uz priekšu, šie cilvēki grimst nolemtībā un stagnācijā.
Mūsdienu ceļotāju portretu galerija izveidota igauņu mākslinieka Karela Koplimetsa ironiskajā videodarbā Lieta nr. 11. Talsinki. Autors filmējis nokāpšanu no kuģa klāja reisā Tallina–Helsinki un Helsinki–Tallina. Vienā ekrāna pusē redzami nogurušie igauņu strādnieki, kuri atgriežas mājās pēc darba nedēļas Somijā, otrā – somu ballētāji, kuri uz Igauniju devušies galvenokārt pēc lēta alkohola krājumiem. Tieši un nesaudzīgi, tomēr ar humoru Koplimetss novelk skaudru līniju šajā ekonomiskās nevienlīdzības stāstā.
Līdzīgu dokumentējošu pieeju izvēlējusies igauņu māksliniece Flo Kasearu savā filmā Divi cilvēki pludmalē. Nekas vairāk, sekojot divu septiņdesmitgadīgu sieviešu – savas vecmāmiņas un tantes – atvaļinājumam Turcijā. Autore bez ironiskas apsūdzības ieskatās šo sieviešu bezdarbībā, atpūtas rituālos, kad viņas klusumā smēķē kārtējo cigareti, snauž uz piepūšamā matrača vai izbauda turku masāžu. Tas ir tikai viens no milzum daudz tamlīdzīgiem atpūtas ceļojumiem – postsociālisma valstīs Ēģiptes un Turcijas kūrorti kļuvuši par iecienītu galamērķi. Savā ziņā šis ceļojums, kam vajadzētu sniegt atvieglojumu, ir tāds pats "atvaļinājums", kādā devušies Černiševas filmas varoņi. Tomēr ceļotāju portretējumi šajā izstādē nesniedz to izjūtu un informācijas dažādību, ko bija panākusi, piemēram, latviešu fotogrāfe Gunta Podiņa savā fotosērijā Baudi ar mēru! Zviedru būšanas noslēpums (Njut Lagom! The secret of being Swedish) par zviedru atpūšanās paradumiem.
Migrācijas krīzes iespaidā
Mūsdienu migrācijas krīze jau dažus gadus ir mākslinieku redzeslokā. Latvijas mākslā par to domājis, piemēram, Krišjānis Rijnieks datu kartēšanas instalācijā Dati. Forma. Migrācija. Patlaban galerijā Māksla XO skatāma arī Frančeskas Kirkes gleznu izstāde Somebody, ko māksliniece raksturo kā "veltījumu" pārvietotām personām. No skaļiem pasaules piemēriem var atminēties brazīliešu mākslinieka Vika Munisa papīra laivu Lampedūza 2015. gada Venēcijas biennālē vai ķīniešu mākslinieka Aja Veiveja bēgļu laivas instalāciju Ceļojuma likums. Dienvidslāvijas mākslinieki šī gada Venēcijas biennālei radīja jaunu versiju sen aizsāktam projektam par izdomātu valsti ar nosaukumu NSK, aicinot izstādes apmeklētājus sarežģīti birokrātiskā, kafkiski absurdā un atsvešinātā procedūrā ikvienam iegūt NSK pilsonību un tātad – pasi.
Līdzīgu pieeju Ceļotāju izstādē izvēlējusies ungāru māksliniece Tīmea Anita Oraveca darbā Pazudis laiks I. Viņa sevi salīdzina ar bēgli, jo, dzīvodama vairākās Eiropas valstīs, allaž saskārusies ar apnicīgi birokrātiskām, piņķerīgām procedūrām, rezultātā pat nācies viltot dokumentus. Savu stāstu autore piedāvā lasīt pārradītos dokumentos no "trimdas" laika. Personīgo pieredzi kā materiālu savā mākslā izmanto arī Ekvadorā dzimušais trimdas dienvidslāva pēctecis, ASV dzīvojošais mākslinieks Duško Petrovičs un romu tautības mākslinieks Daniels Beikers. Beikers izstādījis aizlieguma zīmes, kas bija vērstas pret romu tautības cilvēkiem Anglijā. Arī Kosovas albāņu mākslinieks Sislejs Džafa instalācijā Saulessargs ielicis savas atmiņas par pieredzēto Lampedūzā 2011. gadā, kad uz salu masveidā sāka plūst bēgļu straumes.
Jāpiemin arī Kosovas mākslinieka Albana Mujas darbs Mans vārds. Viņu pilsēta. Autors stāsta par XX gadsimta 70. un 80. gados dzimušiem cilvēkiem, kuru vārdi ir Kosovas pilsētu nosaukumi. Pēc Otrā pasaules kara Kosova piespiedu kārtā tika integrēta Dienvidslāvijā, nošķirot daudzas albāņu ģimenes no radiniekiem un draugiem otrā robežas pusē. Nostalģisku cerību un patriotisma vadīti, vecāki saviem bērniem mēdza dot to pilsētu vārdus, kuras viņiem nebija sasniedzamas.
Slovāku mākslinieks Romāns Ondaks Ceļotājos runā par "neceļotājiem". Darbā Antinomadu noklausīšanās viņš fotografējis cilvēkus, kuri nolēmuši palikt uz vietas arī pēc robežu atvēršanas. Ondaks aptaujājis savus draugus un radiniekus, vai viņi sevi uzskata par ceļotājiem vai neceļotājiem. Antinomadus viņš portretējis savās mājās un birojos – personīgajā telpā, kurā viņi jūtas kā mājās. Šajā darbā trāpīgi uzķerta ideja, ka ceļošana ir saistīta ar mājām.
Izstādes Ceļotāji pieteikums ir daudzsološs – no ceļošanas un migrācijas skatupunkta analizēt reģiona postsociālistisko identitāti, būtībā notvert pagātnes rēgu nākotnes ceļojumos. Divdesmit četri laikmetīgās mākslas pārstāvji no piecpadsmit valstīm dažādos kontekstos pētījuši trajektorijas, kas ne vienmēr ir tieši saistītas ar ceļošanas tēmu, toties notvēruši aizejošā laikmeta joprojām klātesošo garu. Sasaistīti neizcilātās drāmās, snaudošie nākotnes cilvēki nu nespēj dalīt brīvību ar citiem.