Cik veiksmīgs apraksts! Tāpat - Aleksandra Grīna _Dvēseļu putenis_. Nenoliedzami nacionālo grāmatu, kuru padomju laikā bija aizliegts lasīt, man vecāki iedeva apmēram 15 gadu vecumā. "Dvēseļu putenis" ir tāds vārdu salikums, kas varētu padarīt skaudīgu jebkuru japāņu haiku rakstītāju, jo tā saturs ir tik pilns ar nozīmi. Saturs ir tas, kas iepildīts pareizā formā, sniedz pilnības sajūtu. Es domāju, ka trešais veiksmīgais darbs, par spīti padomju cenzūrai, ir Jura Podnieka _Strēlnieku zvaigznājs_. Pašreiz, svētku nedēļā starp 11. un 18.novembri, mani nepamet ilgas pēc kaut kā lielāka, pēc ideāliem, par kuriem mūsu latviešu strēlniekiem nebija bail izmainīt savu dzīvību. Jā, viņi taču arī baidījās, mīlēja dzīvi un tās jaukumus. Bet viņi ticēja, ka spēs mainīt pasaules kārtību. Viņiem tas izdevās. Kāpēc mēs savā atjaunotajā valstī nespējam šos ideālus turēt dzīvus? Kas traucē mums visiem spēkiem piepildīt mūsu valsti ar pareizu saturu? Kādēļ mēs nevaram saņemties un izveidot vienu normālu, demokrātisku, pārtikušu Latvijas valsti, par kuru mūsu latviešu strēlnieku veļi varētu priecāties?Vai šo vīru gars ir zudis viņu mazdēlos un mazmazdēlos? Arī man dažreiz un uz mirkli nolaižas rokas, jo liekas, ka tu cīnies pret tādu pārspēku, ka uzveikt to nav iespējams. Bet vai viņiem tā nebija? Tomēr visvairāk mani tracina pasivitāte un neticība saviem spēkiem. Liekas, ka dažreiz kaujas ir vieglāk izcīnīt kara laikā, nevis miera apstākļos, cīnoties pret korupciju, par demokrātiju, tīru vidi vai ekonomisko labklājību. Piedodiet varbūt par manu ideālismu, bet es ticu, ka, piedaloties mūsu partijā "Sabiedrība citai politikai", mēs spēsim šo ideālu atjaunot. Es ticu jaunajai paaudzei, kura beidzot spēs pamosties un atrast sevī tos gēnus, kuri kopš Ziemassvētku kaujām guļ sasaluši kaut kur Tīreļpurvā. Mums ir jāspēj panākt lūzums Latvijas iekšpolitikā, jo pašreiz tā kauja mums ir jāizcīna tieši šeit un ne kur citur. Cerība tiešām ir uz jaunatni, jo mēs - Gatis Kokins, Aigars Štokenbergs un es - SCP dibinātāji, esam jau četrdesmitgadnieki. Mūsu galvenais uzdevums ir panākt, ka šai, jaunai paaudzei tiktu dota iespēja tikt politikā. Mūsu uzdevums ir viņus ievest politikā un to izdarīt saskaņā ar tiem ideāliem, par kuriem krita mūsu strēlnieki un par kuriem viņu līdzgaitnieki iestājās 1918.gada 18.novembrī. Mūsu uzdevums ir atvērt vārtus, lai Latvijas politikā ieplūst jauns saturs. Kamēr šī paaudze ienāk Latvijas politikā un uzvar, mums ir jānodrošina, lai principi, par kuriem mēs iestājamies, pašreiz esot politiskajā vidē, neizzustu un netiktu pilnībā degradēti. Tie ir patiess valstisks patriotisms, liberālās un sociālās vērtības, kā sociālā atbildība un solidaritāte, personas brīvība un cieņa, un godīga un nekorumpēta valsts pārvalde. Šajā sakarā es uzskatu, ka arī Gata Kokina līdzdalība Latvijas valsts izvešanā no finansu krīzes, strādājot valsts pārņemtajā bankā Parekss, ir atbildības un uzraudzības uzņemšanās. Mēs esam gatavi darboties visu Latvijas cilvēku un valsts labā. Beigu beigās - es ticu, ka tas nāks par labu arī mūsu partijai "Sabiedrība citai politikai". Tas parādīs, ka pat pirms vēlēšanām mēs mākam strādāt katrs savā profesijā valsts labā, neaizejot no politikas un vienlaikus esot aktīvi arī politikā, kā tas ir ar Gati Kokinu un daudziem no mums. Esmu vienmēr uzskatījis, ka politika ir kas līdzīgs hobijam vai pienākumam, kas jāveic paralēli citām dzīves nodarbēm. Mūsu latviešu strēlnieki taču arī nebija strēlnieki pēc profesijas. Viņi vadījās pēc principa, kas tika ierakstīts vienā no strēlnieku bataljonu karogiem - "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā". Mūsu tēvzemei arī pašreiz ir grūti laiki, un mums ir jāiet politikā, un tai jāpalīdz. Dosim mieru strēlnieku dvēselēm un pierādīsim, ka tas viss, kas notika tik sen, nebija par velti. Domāsim par savu valsti ik brīvu mirkli un sevišķi šajā svētku, atmiņu un cerību nedēļā.
Priecīgu Latvijas 90.dzimšanas dienu!