Būtu naivi iedomāties, ka var kvalitatīvi mainīt ražošanas bāzi nemanot virsbūvi, kas diktē tai nosacījumus.
Satversmes 2.pants nosaka, ka suverēnā vara valstij pieder tautai, bet nenosaka, ka tikai un vienīgi valdība un tās institūcijas ir tiesīgas šo varu realizēt.
Gadiem ilgā ignorance pret iespēju dalīties ar varu ne tikai ar sociālajiem partneriem bet pat pašvaldībām no vienas puses un vēlme kontrolēt visu un vienmēr no otras puse ir novedusi pie varas mazspējas, kuras ekonomiskās un sociālās sekas mēs redzam tagad.
Nemitīgi palielinot savas kompetences robežas, neanalizējot vajag to vai nevajag, aizsedzoties ar saukli „Valsts Funkcija”, birokrātija ir radījusi sistēmu, kas tagad pati brūk zem sava svara.
Savas kompetences ietveros mēs varam censties strādāt pie jebkuriem instrumentiem uzņēmējdarbības atbalstam, bet tie būs tikai deklaratīvi paziņojumi, ja netiks realizēti kopā ar valsts funkciju – izmaksu- efektivitātes analīzi, nekritisko valsts funkciju iesaldēšnu un tam sekojošu atlikušo pārvaldes uzdevumu deleģēšanu pēc subsidiaritātes principa.
Bez sociālo partneru, kā arodbiedrību, profesionālo un nozaru NVO iesaistīšanu pārvaldes uzdevumu risināšanā, publiskās – privātās partnerības plašu izmantošanu brūkošais birokrātiskais aparāts aizraus sev līdz nebūtībā vai padarīs par farsu jebkuru atsevišķi ņemtu uzņēmējdarbības iniciatīvu, lai cik labi domāta tā būtu.
Ražošanas atbalsts iziet tālu ārpus rūpnīcu cehiem. Veselības aizsardzība, izglītība, drošība ir ražošanas sastāvdaļas. Un valsts vis vairāk monopolizētās sfēras. Neveicot šo sfēru demononopolizāciju, kā obligātās veselības aizsardzības ieviešanu, uzticot veselības finanses apdrošinātājiem, nedodot vienādas finansējuma iespējas valsts un privātajām mācību iestādēm u.tml. nekāda investīciju vides uzlabošana un ražošanas pacēluma nebūs.
Tālāk seko ap divi ar pus simtu valsts institūciju pārskats (skatīt pielikumā)