Es domāju, ka ir dažas vietas, kur taupība Latvijas valsts pārvaldē ir sasniegusi kritisko robežu. Kā vislabāko piemēru varu minēt Latvijas ārlietu ministriju. Es uzskatu, ka pieprasītie valdības taupības plāni attiecībā uz ĀM ir tuvredzīgi. Kāpēc? Turpinot apcirpt līdzekļus, mēs zaudēsim daudz labu darbinieku, kuri, iespējams, nekad vairs Latvijas dienestā neatgriezīsies. Mēs jau esam zaudējuši funkcionēšanas spēju, daudzās vēstniecībās atstājot minimālu cilvēku skaitu, kas patiesībā līdzinās vēstniecības slēgšanai, jo nekādu ārpolitisko vai ekonomisko darbību ar izteiktiem resursu trūkumiem nav iespējams veikt. Patiesībā, es neesmu arī dzirdējis, ka ekonomikas ministrija vai kāda cita institūcija būtu jautājusi vēstniecībām vai devusi uzdevumu meklēt investīcijas un atvieglot darbu uzņēmējiem pasaules ekonomiskās krīzes apstākļos. Neatbildēts ir jautājums, kā mēs sagatavosimies ES prezidentūrai 2015. gadā, kas mums būs pirmā, kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā? Tai laikā, lai domātu par ārlietu dienesta darbības saglabāšanu, par dzīviem cilvēkiem kas šajā dienestā strādā, Latvijā notiek diskusija par to kā rakstīsim Eiro? Vai pārdosim importa preces tirgos utt. Manuprāt, tas ir daudz mazāk svarīgi, nekā Latvijas politiskās ietekmes ārzemēs stiprināšana un ekonomiskās politikas dimensija ārpolitikā. Tā vietā mēs redzam politiskajās aprindās izolacionisma un eiroskepticisma aizmetņus, kas liecina par primitīvu protekcionismu un provinciālismu. Ja kāds domā, ka Eiro ieviešana, vai kādi citi Latvijas uzdevumi var tikt sasniegti bez ārlietu dienesta palīdzības, tad tā ir vienkārši, lietu nepārzināšana.
Bet ja tomēr, kāds man prasītu, ko vēl varētu ietaupīt ārlietu dienestā, es piedāvātu likvidēt Valsts aģentūru Latvijas Institūts un ietaupītos līdzekļus novirzīt cilvēkiem ārlietu dienestā. Manuprāt, LI iespējas ir izsmeltas un funkcijas spēj veikt arī citas iestādes, vismaz, krīzes apstākļos.
Par pēc krīzes laiku. Latvijas sabiedrībā politiskā kultūra ir zemā līmenī un krīzes apstākļos, tas izpaužas visasāk. Mums riebjas bagātnieki, bet patiesībā, mēs esam tikai skaudīgi, ja kāds ir labs menedžeris vai spējis gūt panākumus. Mēs esam gatavi šos cilvēkus nogremdēt tikai tāpēc, ka viņi ir ko sasnieguši, bet mēs to neesam spējuši. Maza valsts nevar atļauties šādu attieksmi, mums ir jākonsolidē savi cilvēki un jāizmanto katra cilvēka potenciāls.
Kas attiecās uz valsts politiku kopumā, varu tikai turpināt atbalstīt darba dienas samazināšanu daudzas iestādēs, nevis cilvēku atlaišanu. Lai darbinieki nopelna mazāk, varbūt atliks vairāk laika ģimenēm, vismaz krīzes apstākļos. Lai valsts kopīgi ar uzņēmējiem vienojas, kā nodarināt cilvēkus, kuriem nav darba uzņēmumos. Varbūt, tā ir atkritumu savākšana, vides labiekārtošana vai kādi citi darbi. Beigu beigās, tieši tas ir tas, kas notika ASV Ruzvelta laikā. Arī tagad, mēs par piemēru varam ņemt harizmātisko ASV prezidentu Obamu un viņa politiku. Mums jāracionalizē veselības aprūpe un izglītības sistēma, bet tieši veselība un izglītība ir tās nozares, kuras dos mums pēc krīzes cerību. Diemžēl, veselības aprūpe paliek arvien sliktāka un dārgāka, bet izglītība studentiem ir viena no dārgākajām Eiropā, kamēr, pasniedzēji, vieni no viszemāk atalgotajiem Eiropā. Tādēļ, dažreiz gribas jautāt, ar kuru vietu mēs domājam un vai cenšamies ietaupīt uz prāta rēķina?