Īpaši aktīvi par nāvessodu kā augstāko soda mēru sāk runāt tad, kad pie mums notiek kas šausmīgs. Tā ir arī šoreiz. Tieslietu ministrs nācis klajā ar paziņojumu, ka par nāvessoda atjaunošanu jādiskutē. Skaidrs, ka tas atkal jādara. Tikpat skaidrs arī, ka viss arī šoreiz beigsies diskusiju līmenī. Diemžēl.
Bet šī ministra atklāsme liek uzdot daudzu jautājumus. Svarīgākais no tiem – ko viņa ministrija darījusi visu šo laiku, lai likumdošanā manītu vismaz kaut ko, kas vairotu bērnu drošību? Man ir arī gatavas atbildes. Tieslietu ministrijas (TM) ierēdņi (lai neapvainotu visus – tad konkrēti - tā kundzīte, kas regulāri apmeklē Aizsardzības un iekšlietu komisiju) ir darījusi visu iespējamo, lai bērnu slepkavas justos gana droši, ka pārāk bargu sodu nesaņems. Šī kundzīte vienmēr gatava atsaukties uz Eiropas konvencijām, regulām un pat vienkārši vēstulēm, lai pierādītu, ka Eiropa neļauj mums atjaunot nāves sodu un ka mums ir svarīgas cilvēktiesības. Viņa nekad nav atsaukusies uz Eiropas konvencijām, kurās skaidri pateikts, ka upura tiesības vērtējamas augstāk nekā slepkavas cilvēktiesības…
Tieši TM ierēdņi ir tie, kuri Juridiskajā komisijā dara visu iespējamo, lai komisija nevarētu virzīt tālāk Krimināllikuma grozījumu, kas jau otro gadu aizkavējies komisijā. Šis grozījums paredz, ka bērnu izvarotājiem un slepkavām nepienākas pirmstermiņa atbrīvošana. TM nepārtraukti izgudro viltības, kāpēc šāds grozījums neder. Tā vietā, lai juridiski piekoriģētu un bez problēmām virzītu tālākai izskatīšanai. Grozījums varēja stāties spēkā vēl pirms notiesāja Justīnītes slepkavu. Pateicoties TM un Juridiskās komisijas lēnīgumam šis nelietis var cerēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu un atkal apdraudēt bērnus.
Tāpat TM bija tā, kas saņēmusi pat ne direktīvu vai kādu striktu prasību, ar steigu pavasarī metās steidzamības kārtā virzīt parlamentā Krimināllikuma grozījumus, kas paredzētu svītrot no tā nāvessoda izpildi kara laikā (šī redakcija pašlaik vēl ir spēkā). Parlaments tomēr šo ministrijas steidzamo vajadzību noraidīja, uzskatot, ka vismaz simboliski, bet šis soda mērs likumā jāsaglabā.
Tāpat TM ierēdņi komisijās apkaroja priekšlikumu ieviest pedofilu reģistru.
Daudz lietu, kas darāmas ikdienā, neieviešot radikālas izmaiņas likumos, bet radītu jelkādu cerību, ka bērnu drošība valstī ir prioritāte. Tieši TM ar lielu cītību apkarojusi visus iesniegtos priekšlikumus. Tieši tāpēc jautājums – vai mūsu Tieslietu ministrs patiešām runā to, ko domā? Ja atbilde ir apstiprinoša, tad kāpēc viņa vadītās ministrijas ierēdņi ar tādu centību un neatlaidību dara visu, lai pasargātu noziedznieku cilvēktiesības?