Pirmkārt, būtu bezjēdzīgi mainīt to, kā tiek izraudzīts prezidents, ja netiek domāts arī par prezidenta funkcijām. Patlaban tās lielākoties ir reprezentatīvas, bet cilvēks, kurš ir patiešām saņēmis tautas (un nevis 58 Saeimas robotu) atbalstu, droši vien gribētu būt stipri aktīvāks. Cik lielā mērā būtu paplašināmas prezidenta funkcijas? Cik lielā mērā tas samazinātu Saeimas vai Ministru kabineta funkcijas? Tie ir pietiekami nopietni jautājumi.
Otrkārt, būtu nopietni jādomā par to, kā prezidents tiktu vēlēts. Vai vienā kārtā, par prezidentu kļūst tas, kuram ir vislielākais atbalsts? Ja tā, tad par prezidentu varētu kļūt cilvēks ar tomēr ļoti maz atbalsta, ja vēlēšanās piedalās daudz kandidātu. Varbūt varētu rīkot divas kārtas, kā tas ir Francijā. Kad notiktu vēlēšanas? Vai kopā ar Saeimas vēlēšanām vai atsevišķi? Vēlēšanas ir dārgs prieks. Jādomā arī par to, kā tiktu izvirzīti kandidāti -- vai to drīkstētu darīt tikai politiskas partijas? Arī sabiedriskas organizācijas? Vai individuāls cilvēks drīkstētu izvirzīt pats sevi? Ja tā, tad zem kādiem notikumiem? Tautas vēlēta prezidenta atbalstītāji droši vien teiks, ka par to visu var domāt vēlāk, bet tomēr uzskatu, ka par to būtu jādomā laicīgi.
Taču vislielākais jautājums tomēr ir par to, kas tad tiktu ievēlēts, ja lēmums tiktu uzticēts tautai. Brutāli izsakoties, vai šis ir lēmums, kuru var uzticēt Latvijas pilsoņiem? Tiem pašiem, kuri ievēlēja pašreizējo valdošo bandu un līdz ar to nodrošināja arī Valda Zatlera iebīdīšanu prezidenta amatā? Nodrošināja nevien to, bet arī Kalvīša vadīto uzpūtību, augstprātību un absolūtāko nerēķināšanos nedz ar tautas interesēm, nedz ar Latvijas starptautisko reputāciju? Vēl vairāk, kuri cilvēki mūsu valsts politikā bijuši sevišķi populāri? Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ļaudis ļoti iespējams būtu ievēlējuši Joahimu Zīgeristu, viņam katrā gadījumā pašpārliecinātības (nekaunības) bija atliku likām, lai sevi prezentētu tautas glābēja lomā. Tas būtu tas pats, kā kaimiņu izvēle Lietuvā par labu skandalozajam Rolandam Paksam. Patlaban tautas vēlēts prezidents vismaz nozīmētu asiņainu cīņu partiju starpā, un katrā gadījumā tas negarantētu "labāka" prezidenta ievēlēšanu, turklāt tas noteikti nozīmētu kārtējos "pārsteigumus" partiju finansēšanas jomā.
Ar to visu negribu teikt, ka LSDSP priekšlikums būtu automātiski noraidāms. Taču uzmanīgi pār tiltu. Šis nu ir tas gadījums, kad septiņreiz jāmēra, pirms nolemt kaut ko griezt.