Nerunāšu šoreiz par to, kuras markas iekļaut vai kuras, tieši otrādi, neiekļaut „priviliģēto auto sarakstā”. Tas nudien nav tik būtiski. Un gan jau – ja šī ideja tiks apstiprināta – Rīgas domes ierēdņi ar noteikumu izstrādi galā tiks. Nav pat svarīgākais, kur un kā saņemt stāvvietu bezmaksas lietošanas atļauju, vai pie tās tiks tikai Rīgas iedzīvotāji, vai arī pilsētā strādājošie, bet citur dzīvojošie. Svarīgākais ir – pilsētā ir ļoti nepieciešama „zaļā domāšana”. Turklāt nevis vienkārši „es jau arī esmu par vides aizsardzību”, bet gan – es aktīvi domāju un daru pats, lai šī vides aizsardzība, „zaļā domāšana” un cīņa par vides tīrību nebūtu tikai deklaratīva poza, bet gan aktīva rīcība. Lai domāšana kļūtu par rīcību.
Šķiet, katrs ir dzirdējis par globālo sasilšanu, par vides globālo piesārņošanu, par globālās katastrofas draudiem, ja neapdomāsies rūpnieki un lielpilsētas. Arī Rīga tajā skaitā. „Neapdomāšanās” nozīmē atbildīgu attieksmi un pareizu rīcību. Katram pilsētniekam, starp citu. Gan no pilsētas vadītāju, gan katra pilsētnieka puses. Pilsētas rātei tas nozīmē ieviest tādus noteikumus, lai šī „zaļā domāšana” būtu ne vien pārliecības, bet arī izdevīguma jautājums. Piemēram, bezmaksas autostāvvietas mazajām mašīnām. Piemēram, motivēšana izmantot ekonomiskās spuldzītes katram rīdziniekam. Piemēram, māju siltināšana. Upes transporta attīstība, kas darbotos ar elektroenerģiju. Vai priekšrocības „zaļajā iepirkumā” teju vai visās pašvaldības un valsts rīkotajās iepirkuma procedūrās. Pilsētniekiem tas nozīmētu izmantot šīs dotās izdevīguma iespējas un rīkoties „zaļi”. Braukt ar mazajām automašīnām (un kāpēc gan pilsētā būtu vajadzīgs milzīgs un jaudīgs „hammers”, ja tā jauda tāpat nav nepieciešama, bet atļautais ātrums ir 50 kilometri stundā?). Šķirot atkritumus. Taupīt ūdeni un enerģiju. Galu galā – būt cilvēkam un nevis cūkam, nepiesārņot vidi ne pilsētā, ne ārpus tās.
It kā jau vienkāršas un pašsaprotamas lietas, kas tomēr bieži tiek vienkārši noliktas maliņā. Jo vieniem (pilsētai un tās varai) tas bieži nav izdevīgi. Bet otriem (pilsētniekiem) negribas, tā teikt, iespringt, ievērojot kādus noteiktus zaļus uzstādījumus. Tā taču vienkāršāk. Protams, ir ziņās redzēts, cik briesmīgi klājas kaut kur tur, tālajā Bangladešā pēc briesmīgiem plūdiem. Vai Austrālijā, kur plosās nekad nepieredzēti, karstuma izraisīti un pašu cilvēku iniciēti ugunsgrēki. Taču tas ir tālu. Un ar Rīgas pilsētas vides aizsardzību tam nav sakara. It kā nav sakara... Starp citu, šajā sakarībā pilnīga taisnība ir kaut kur šur tur vides reklāmu stendos izvietotajām reklāmām „Globālā sasilšana sākas ar lokālo vienaldzību”. Viedi vārdi. Ja vēl tos papildinām – „ar katra lokālo vienaldzību”.
Vienīgais, ka šīs problēmas nevar risināt ar ierēdņu koncepcijām vai kaut kur mākoņos balstītām stratēģijām. Ir nepieciešami konkrēti priekšlikumi un konkrēta rīcība. Tātad – darīsim tā. Un arī izdarām iecerēto. Rīkosimies šitā. Un arī rīkojamies. Vienalga, vai tā būtu mazlitrāžas un videi draudzīgu automašīnu lietošanas atbalstīšana vai veloceliņu ierīkošana. Vienkārši jārīkojas – ja ir laba ideja, tad tā jāņem un uzreiz jārealizē. Jācer, ka domnieki atbalstīs šo LSDSP iniciatīvu, kuru Vides komitejā un vēlāk arī domes sēdē ir gatavs aizstāvēt mans kolēģis Dainis Īvāns.