Iespējams, kāds domā, ka šādi salīdzinājumi ir pārspīlēti, tomēr esmu pamatoti pārliecināts, ka Latvija kā valsts šobrīd atrodas svarīgās krustcelēs. Pēdējo četru gadu bezatbildīgā ekonomiskā politika valsti ir novedusi pie deformētas tautsaimniecības ar zemu eksporta potenciālu, uzblīduša valsts pārvaldes aparāta un secīgi arī pie ārkārtas situācijas finanšu sektorā. Ir skaidrs, ka tuvākajā laikā mūs gaida ļoti sāpīgi un nepopulāri lēmumi.Labā ziņa ir, ka to saprot arī premjers Godmanis. Savukārt sliktā ziņa ir, ka viņš risina šīs eksistenciāli nozīmīgās problēmas vienpersoniski, cerot, ka tiks saprasts un darbos atbalstīts no pie varas jau četrus ar pusi gadus nemainīgi atrodošās koalīcijas. Tās koalīcijas, kura šo kroplo ekonomisko konstrukciju ir radījusi, būvējusi un savējo labā aktīvi aizstāvējusi. Trīs no valdības ministriem ir savos krēslos jau kopš 2002.gada, bet kopš 2004.gada pavasarī uzstutētās Emša valdības atbildības sfēras starp partijām praktiski nav mainījušās. Zemkopības ministrs Roze ir bijis amatā, kad sarunu gaitā par iestāšanās nosacījumiem netika panākti vienlīdzīgi nosacījumi mūsu lauksaimniekiem, viņš ir bijis klāt pie cukura ražošanas un pārstrādes iznīcināšanas, viņa atbildība ir Latvijas galvenās eksporta nozares – kokrūpniecības – pagrimums. Satiksmes ministrs Šlesers ir simbols «gāzi grīdā» politikai visās trijās pēdējās valdībās. Tieši viņš ministrijas pakļautībā ir uzbūvējis labi organizētu un par nodokļu maksātāju naudu dāsni apmaksātu valsts uzņēmumu piramīdu, kuros tiek nodarbināti galvenokārt partijas biedri, biznesa partneri vai vienkārši labi paziņas. Tā rezultātā Latvijā ir dārgākie ceļi, stagnējošas ostas un gandrīz bankrotējis pasts. Tautas partija, kura vadījusi finanšu ministriju nepārtraukti vairāk kā četrus gadus, ir pilnībā atbildīga par novēlotu pretinflācijas plāna ieviešanu, fiskālās disciplīnas neievērošanu un savlaicīgas eksporta veicināšanas programmas neizstrādi. Tā vietā, lai censtos vismaz labot rupjās kļūdas, finanšu krīzes laikā priekšplānā ir izvirzīts ministrs Slakteris, kura kompetenci šajā jomā apšauba vairums sabiedrības. Līdzīgi varētu argumentēt par ikvienu no esošās valdības ministriem. Tāpēc naivi, pat bezatbildīgi būtu ticēt, ka sistēmas radītāji pēkšņi kļūs par tās reformētājiem.Šo pārdomu mērķis nav kritizēt vai atgādināt jau zināmus faktus, bet gan argumentēt risinājumu. Manuprāt, vienīgais iespējamais risinājums, zinot ierobežotos laika grafikus un situācijas nopietnību, ir izveidot Saeimā nacionālās vienotības valdību, kurā solidāru atbildību par valdības darbu krīzes risināšanā uzņemtos visi parlamentā pārstāvētie politiskie spēki, izņemot galēji kreisos. Savukārt premjeram, lai šāda valdība iegūtu uzticības kredītu, būtu jānāk no sabiedrībā augsti vērtētu profesionāļu vidus. Nešaubos, ka tādi lietpratēji kā Inguna Sudraba vai Ilmārs Rimševičs ar šādu izaicinājumu tiktu galā tikpat veiksmīgi kā ar līdzšinējo pienākumu pildīšanu.Šādi lēmumi demokrātiskā sabiedrībā ir politisko partiju izšķiršanās un šobrīd to likme ir tik augsta, kāda tā nav bijusi sen. Tā ir iespēja pārkāpt pāri savām ambīcijām, interesēm un nesaskaņām. Izmantosim to!
Valstij nepieciešama nacionālās vienotības valdība
Latvijas un latviešu vēsture nepārprotami stāsta, ka izšķirīgos brīžos sekmīgu attīstību var nodrošināt vienīgi sabiedrības un tās līderu spēja vienoties. Un pretēji – sašķeltība vai autoritārisms ir ievadījis garus un drūmus laikmetus, novedot pie pakļautības svešām varām un liedzot straujāk uzplaukt tautsaimniecībai un kultūrai.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.