Turpinot jau iesākto tēmu un Māra Antona izvirzīto problēmu, vispirms tiem, kas nezina, paskaidrošu, ka esmu bijusi VID ierēdne no 1993.-2004.gadam.
Līdz ar to mani drusku uzjautrināja un ielīksmoja Māra Antona 1.priekšlikums par tantēm un onkuļiem, „kuri ir ķēdes pašā apakšā un paši vairs nesaprot, ko viņi tur dara.”
Var jau būt, ka kādā ministrijā vai valsts iestādē tā arī ir, bet, kamēr strādāju VID, tur bija drusku citādi. Bija jau, bija arī daži tādi gadījumi. Bet bija arī otrādi un daudz biežāk. Ka ne jau „pašā ķēdes apakšā”, bet bieži pa virsu peldēja cilvēki, kas paši nesaprata, ko un kāpēc dara. Nu labi, varbūt ka paši saprata, bet katrā ziņā paturēja to noslēpumā un joprojām nav dzirdēts, ka būtu kādam publiski pastāstījuši savas atklāsmes par valsts nodokļu politiku, kāpēc ir tik daudz uzņēmumu, kas nekad nav auditēti, kāpēc mazi uzņēmumi un pat NVO par kaut kāda pārskata savlaicīgu neiesniegšanu tiek sodīti ar milzu (salīdzinoši) administratīviem sodiem, bet lieliem uzņēmumiem tiek atlaisti nodokļu parādi simtos tūkstošu un pat miljonu.
Bet par ziņošanu un iesniegumu rakstīšanu darba procesa uzlabošanai ir īpašs stāsts. Strādājot VID, mums auditoriem, vismaz reizi mēnesī bija jāsniedz priekšlikumi audita daļas priekšniecei. Viņa tos apkopoja un sūtīja tālāk centrālā aparāta amatpersonām. Ja priekšlikumi vai uzskaitītās problēmas bija nevis organizatoriska rakstura, bet saistītas ar konkrētiem nodokļu likumiem vai citiem reglamentējošiem noteikumiem, tad VID centrālā aparāta amatpersonām tos vajadzēja iesniegt Finanšu ministrijas attiecīgajiem nodokļu departamentiem.
Izklausās labi un pietiekami demokrātiski ? Jā, līdz šai vietai.
Jo tālāk seko kontroles sistēma. Un diemžēl visās mūsu valsts un pašvaldību iestādēs, kur ir visādas iekšējā audita, iekšējās kontroles, revīzijas daļas un nodaļas, visas šīs struktūras ir pakļautas iestādes vadītājam. Kontrole tiek veikta. Tiek noteikti korupcijas riski. Tiek izstrādāti iekšējās kontroles noteikumi. Tiek veikti iekšējie auditi. Tiek ziņots iestādes vadītājam.Vizuāli es to visu redzu kā skaistu Ēģiptes piramīdu. Un varat minēt, kurā līmenī ir tie „onkuļi un tantes”, kas paši vairs nesaprot, ko viņi tur dara. Kāda ilggadīga kolēģe mūs, tos apakšējos, nodēvēja par „antiņkompāniju”. Mēs kaut kā naivi ticējām, ka kāds "tur augšā" lasa mūsu priekšlikumus un tikai ļaunais liktenis neļauj tiem gaismu ieraudzīt. Bet izrādās, ka visa veida kontroles ir paredzētas no augšas uz leju.
Iekšejās kontroles standartu vadlīnijas valsts pārvaldes vajadzībām, kas ir publicētas KNAB interneta vietnē, paredz: „Veicot pienākumus, vadībai savā darbībā ir jārāda laba priekšzīme un savā uzvedībā jāatspoguļo tas, kas ir pareizi, nevis pieņemami vai izdevīgi”. Vadlīnijās minētas orgaizatoriskās struktūras iespējas : „Ir jānosaka atbilstošas ziņošanas kārtības noteikumi... Izņēmuma gadījumā ir iespējams noteikt citus ziņošanas noteikumus papildus jau ieviestajiem, piemēram gadījumos, kad vadība iesaistīta likumpārkāpumos.”
Vadošie politiķi cīnās un stīvējas ap KNAB likvidāciju. Valsts kontrole, vienalga, ko atradusi, nekad nav kompetenta diezgan. Tagad lasām par Valsts kancelejas auditoru veikto funkcionālo auditu – atkal viss ir slikti un vieni nejēgas tur visu pārbaudījuši.
Bet katrs mazais ierēdnis, nu labi, ne jau jaunieši, kas tikko atnākuši un apgūst lietišķos rakstus, bet vismaz tie, kam ir vismaz 5 gadu darba stāžs, var sniegt vismaz 10 priekšlikumus kā uzlabot darba organizāciju un kā kontrolēt procesu no lejas uz augšu. Bet lai tos ieviestu ir vajadzīga politiska griba. Un Civildenesta likuma grozījumi, kas pasargātu '"antiņkompāniju".