Var būt reizē silti, mājīgi un taupīgi!

Ja vien izliekamies, ka nezinām, ka aizkadrā notiek konkrētas krāsas aprindu interešu lobēšana par miljoniem latu lielu un gadu desmitiem garantētu peļņu dažiem indivīdiem, tad droši varam ticēt finanšu ministra Slaktera starptautiski dotajam solījumam „We will be pretty taupīgi”!Skaidrs, ka taupīgiem ir jābūt. Un ne tikai ar naudu, bet arī ar siltumu. Diemžēl ar taupību, kā zināms, ir bēdīgi. Jau gadu desmitiem tiek runāts par mūsu ēku zemo energoefektivitāti, bet ar tās paaugstināšanu kā nesekmējas, tā nesekmējas. Lielākoties tas ir politiskās gribas jautājums. Ja tāda būtu, varētu tikt ietaupīti 30-50% līdzekļu, kas pašreiz tiek izdoti par siltumu. Pašlaik šie resursi vienkārši izkūp gaisā, veicinot globālo sasilšanu un ziemā veidojot milzīgas lāstekas, kas apdraud gājēju dzīvību. Īpaši spilgti tas izpaužas Rīgā.Šāda attieksme tiešām kaitina, bet diemžēl ir skaidrs, ka esošā Rīgas Dome un, šķiet, arī valdības koalīcija, neko būtisku vairs šajā jomā nepaveiks. Atkal turpināsies izdzīvošana – ļaudis turpinās maksāt milzu naudu gan par savu, gan Rīgas pašreizējo saimnieku izšķērdīgo domāšanu un bezdarbību. Tikai šoziem šī izdzīvošana var kļūt īpaši sūra.Par to nudien ir ļoti žēl, jo es skaudri zinu, ka nosiltinot dzīvojamās mājas, rēķinus par siltumu ir iespējams samazināt uz pusi. Tā nav nekāda zinātniskā fantastika. Protams, tas prasa mērķtiecīgu un profesionālu attieksmi. Nepieciešams katras ēkas energoaudits un energosertifikācija, turklāt energopatēriņa samazinājumam jāsedz renovācijas izmaksas. Tas nozīmē, ka siltināšanas projektu veikšanai nepieciešama sabalansēta naudas plūsma, ikgadējie maksājumi, reāli kredītu termiņi u.c. projekta parametri. Pasaulē tiek izmantoti dažādi risinājumi, atliek vien izvēlēties Rīgai un Latvijai piemērotāko modeli. Līdz šim diemžēl vērojams, ka ēku uzturēšanai nepieciešamie amortizācijas uzkrājumi netiek veikti, bet tas negatīvi iespaido māju stāvokli un to apsaimniekošanas kvalitāti nākotnes kontekstā. Uzdrošinos apgalvot, ka arī ekonomiskās krīzes laikā joprojām ir iespēja šim uzdevumam virzīt pilsētas, valsts un Eiropas Savienības finanses. Gan pie viena noteikuma, ja ir politiskā griba, mērķtiecīga rīcība un nav neadekvāti augstas, vieglas virspeļņas tīkojumi. Ko darīt? Nodrošinot politisku atbalstu un atbilstošu likuma spēku, stimulējošus instrumentus un arī privāto un publisko partnerību (PPP), ir jāpanāk, ka ieinteresēti un lemtspējīgi rīdzinieki apvienojas dzīvokļu īpašnieku biedrībās un apkaimes jeb mikrorajona organizācijās un reāli var ietekmēt savu dzīvi un labklājību, renovējot mājas un ietaupot ievērojamus siltuma apjomus. Kādu laiku, saprotams, nāksies atmaksāt ņemto kredītu, taču tas būs iespējams no naudas, ko iedzīvotāji ietaupīs pēc mājas nosiltināšanas. Tas, ka šāda procesa pagaidām tikpat kā nav un to arī neviens nesekmē, gulst uz to sirdsapziņas, kuri nav mudinājuši iedzīvotājus līdz šim taupīt siltumu. Krievijas energoresursu pārdevējus šāda nolaidība tikai priecē, jo neefektīvi apsaimniekotā siltumsaimniecība turpat vai dubulto Krievijas komersantu ienākumus. Attapsimies! Esmu pārliecināts – ja rīdzinieki savu interešu pārstāvībai izveidos savas mazās „pilsoniskās savienības” un ņems teikšanu savās rokās, kā arī pieprasīs rīcību no politiķiem, siltums beidzot varētu no milzīgas un dārgas problēmas pārvērsties par patiesu un nebūt ne tik grūti apmaksājamu ērtību. Un tas radīs daudz lielāku mājīgumu ikvienā dzīvoklī un visā pilsētā.Lai mums kopā izdodas!