Jūnija sākums Latvijā iezīmējas ar trim interesantiem pasākumiem - bakalauru un maģistru diplomdarbu skates Latvijas Mākslas Akadēmijā, gadatirgu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un krāmu tirgu Ikšķilē.
Par Berģu gadatirgu man ir konkrēta interese - pēc gada dzīves Norvēģijā man ir izveidojusies vajadzība pēc sava tautas tērpa un zināšanām par manām saknēm šai kontektā.
Apstaigāju pārdevējus kā totāla analfabēte, prasīdama - no kurienes tas, no kurienes šitas. Izšķirties par tautastērpu, kas derētu man, ir visai grūti. Mana māte nāk no Latgales poļiem, bet tēva tēvs no lībiešiem. Sasaistes ar lībiešu kultūru man diemžēl nav nekādas, tik vien ko atceros, ko vecaistēvs, kad vēl bija dzīvs, stāstīja. Vectēvs nomira pirms vairāk nekā desmit gadiem, un toreiz man nebija īpašas intereses par viņa stāstiem.
Izcilāju izdevniecībā Neputns iznākušo albumu Lībiešu dzīve, cerēdama, ka varbūt valoda izraisīs kādas asociācijas. Iedomājos, ka manas norvēģu valodas zināšanas varētu līdzēt. Naivi, jo lībiešu valoda pieder pie somu-ugru valodas grupas.
Neskatoties uz to, grāmatu nopērku. Manuprāt, izdevniecības Neputns inteliģenti greznie grāmatu izdevumi ir viena no labākajām lietām pašreizējā Latvija tirgū.
Nopērku arī mana drauga Mārtiņa Grauda brīnišķīgo fotoalbumu «lūkot ies» un Ingas Šteimanes grāmatu par Jāni Viņķeli. Lasu to naktī, un mana pagātne atgriežas.
Pie sievām no uzņēmuma Muduri nopērku lībiešu aubi un svārkus. Sievas, stāsta, ka lībiešu tautu tērpi ir visgreznākie Latvijā. Aube ir lieliska - melna un izšūta ar pērlītēm.
No Ludzas amatniekiem nopērku linu gultasveļu. Drusku parunājos latgaliski tādā cietā čiuļa akcentā, tomēr latgalieši izrāda cieņu manai centībai .Prasu no kurienes lins. Viņi stāsta, ka Ludzā esot lina pirmapstrāde, pēc tam vedot uz Jelgavu, tad atpakaļ.
Savam amerikāņu vīram nopērku Siguldas uzņēmuma Linnar ražotu 100% linu kreklu koši rozā krāsā.
Tomēr, lieta ko visiem gribētu ieteikt, ir krāmu tirgus Ikšķilē. Par to uzzinu no Latgales kalējiem, viņi tur mēdz pirkt instrumentus. Kā atzinība no Jōņa puses par manu centību valodu jomā, ir uzaicinājums svētdienas rītā doties līdzi.
Šī gan nav vieta tūristiem, šī ir vieta cilvēkiem, kas reāli par kaut ko interesējas. Un izrādās, cilvēkiem ir milzīga interese par ieročiem - kara laika trofejām, zobeniem, lādiņiem un citām briesmīgām lietām. Ieroču pārdevēji ir īpaša popkultūra - viņi ir ģērbušies atbilstošā laika formas tērpos, un vienam vīram, kas tirgoja Otrā pasaules kara mantu, bija pat Hitlera stila ūsas.
Šausmīgi nožēloju, ka man nav līdzi fotoaparāts- cilvēki ir tik interesanti. Un te lūk tie ir - slavenais Latvijā ražotais Minox, ko 1936.gadā Rīgā izgudroja inženieris Valters Caps. Cena 500 EUR. Acu plakstiņi paliek mitri no tā, cik briesmīgi man gribas to lietu. Mierinājumam nopērku vēlāk Padomju savienībā ražoto fotokameru Vega, kas ir Minox pakaļdarinājums lielākā izmērā un prastākos materiālos. Cenu no 15 latiem nokaulēju uz 12.
Uz Ikšķili var braukt tie, kuri interesējas par padomju laikā izdotajām grāmatām. Par 20 latiem nopērku kaudzi grāmatu par dizainu un arhitektūru, ko sarakstījuši tādi mani pasnieddēji kā Ivars Strautmanis un Voldemārs Šusts.
Jōnis atzinīgi novērtē manu greznāko pirkumu - bronzas drēbju suku no Viļņas. Piemiedzot aci, viņš novērtē - dabīgie cūkas sari, cik tad atdevi, latus 30?
Pārsteigta saku, ka tieši tik lietuvietis gribēja, nokaulēju uz 25.
Jōns paklapē man par plecu, un dodas atpakaļ uz Berģiem - vēl šodien jāstrādā.
Es dodos uz Oslo. Mājas Tomass jautā, vai es nevarētu meklēt savas saknes, pērkot gultasveļu, kas tik ļoti nekož. Tomēr guļ kā nosists, un nākamā dienā aizguļas uz darbu.
Es naktī rakstu recenzijas Latvijas Mākslas Akadēmijas studentu diplomdarbiem - par tiem nākamajā reizē.