gadsimta vēsturē, nolemdams krievu, un ne tikai krievu tautas pakļautību baismīgam eksperimentam, kurš saucās Padomju savienība. Pats briesmīgākais cilvēka grēks bija Staļina nenovākšana no trases pirms viņš paspēja kļūt par vienu no lielākajiem monstriem cilvēces vēsturē, taču komunisms kā tāds, kā to varēja redzēt jau no paša sākuma, bija uzturams tikai ar totalitārām metodēm un tautas absolūtāko iebiedēšanu.
Mūsdienu Krievija acīmredzot no tā neko daudz nav iemācījusies, varas vertikāle tajā ir atjaunota gandrīz tāpat kā drūmākajos PSRS gados, politdisidenti tāpat tiek vajāti, prese tiek cenzēta -- vienīgā atšķirība, ka vairs nepastāv idiotiskā pārliecība, ka visi cilvēki grib dzīvot vienāda līmeņa dzīvi un tā viņiem arī ir jānodrošina. Jā, cenzūra nav tikpat absolūta, lēģeru vairs nav un Krievijas robežas vairs nav slēgtas, taču kaimiņvalsts ir tik tālu no demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības ideāla, cik vien tā var būt. Tas redzams uzbrukumos pret Britu padomi, tas redzams tajā apstāklī, ka Latvijai tomēr ir nācies izraidīt -- būsim atklāti, krievu spiegu.
Mūžīga slava Ļeņinam? Nē. Mūžīgs nosodījums par to, ko viņs -- droši vien patiešām labu gribēdams -- uzvēla neskaitāmiem miljoniem cilvēku. Un arī par to, ka no attiecīgās "ideoloģijas" viņa radītās valsts mantiniece i gribot nespēj atteikties.
Jauku visiem vakaru!