Sarunvalodas intonācijā
Nemiers. Agresija. Konflikti. Krīze. Terorisms. Alkaida — šķiet, tās ir pirmās asociācijas, ar kurām ierindas eiropietis vienādo vārdus musulmanisms, islāms, Korāns, arābi. Galerijas Baltajā un Sarkanajā zālē, gluži pretēji, valda īsts miers.
Izsmalcināti reālistiskas etīdes — miniatūri noskaņu darbi — zīmējumi un lielformāta melnbaltās fotogrāfijas. Iedvesmas avots bijis gan Jemenas senās galvaspilsētas Sānas ainava, krāsas un ornamenti, gan Korāna lasījumu skaņas un ritms, gan vietējo iedzīvotāju askētiskais dzīves stils. Darbi saviļņo, jo tajos nav stereotipu — virspusības vai sensācijas. Nesastapt arī sentimentālas kartītes, kādas parasti eiropietes nopērk par dažiem eiro, spēji sajūtot vainas apziņu par savu labo dzīvi. Izstāde — saruna, nevis karikatūra vai pirmā vāka ziņu bilde.
Autoru fascinējusi ideja, ka viņš atrodas vidē, kas viņu īsti nepieņem un kuru līdz galam nepieņem arī viņš pats. Pirmos piecus sešus mēnešus viņš esot reāli izsekots. Pārāk aizdomīgi un neskaidri bijuši viņa nolūki. Neraugoties uz to, Zviedra priekšstats par jemeniešiem nemainās kā "par ļoti gaišiem un viesmīlīgiem cilvēkiem, pretēji tam, ko lasām avīzēs un dzirdam televīzijā — par terorismu un nogrieztām galvām". Mākslinieks ir pārliecināts, ka 98% iedzīvotāju nav nekāda sakara ar jebkādām terorisma idejām. "Protams, kā jau katrā sabiedrībā ir tumšās un sarežģītās puses," piebilst Zviedris, kurš Jemenu ieraudzījis savām, nevis Buša vai dāņu laikraksta Jyllands-Posten acīm.
Amerika — izsmelta
Kāpēc viņam tas bija nepieciešams? Zviedris, kura uzturēšanās Amerikā sakrita ar iebrukumu Irākā, stāsta: "Amerikā es biju kārtīgi sasūcies negatīvo informāciju par arābu valstīm un musulmanismu un radās iekšēja vajadzība redzēt pašam, kas tas ir. Gribējās izpētīt mulsinošas lietas musulmaņu kultūrā — lūgšanas, attieksmi pret sievietēm. Dzīvojot Jemenā, viss kļuvis reāls un pašsaprotams. Priekšstati mainījās pilnībā." Unikālā Sānas arhitektūra — tas vien jau bijis vilinājums. Zviedris atklāj, ka jau agrāk viņu saistījusi līdzīga tematika — bijusi iecere uztaisīt ciklu ar afgāņu vīriešu sejām. Viņu sejās mākslinieku fascinē "spēcīgie vaibsti un skarbs senatnīgums". Ideja tomēr atcelta kā pārāk bīstama.
Kur ceļš ved tālāk? "Man ir 31 gads. Iepriekšējos desmit gadus esmu dzīvojis ļoti intensīvi. Esmu daudz ceļojis — Meksika, Indija, Jaunzēlande, Maroka, Irāna, Turcija, visa Eiropa… Tagad pienācis brīdis, kad ir iestājies iekšējs miers. Ir paņemts tas, kas vajadzīgs, un gribas nodoties darbam — salikt kopā visu to, ko esmu ieguvis iepriekšējā dzīves posmā," stāsta Zviedris. Gleznotājs sapņo par savu darbnīcu, kur pilnībā varētu koncentrēties glezniecībai. Teorētiski vēl notiek svārstīšanās starp Rīgu un Berlīni, tomēr, Zviedrī klausoties, liekas, ka tā tomēr būs Berlīne. Zviedris alkst vēriena, un Latvija viņam brīžiem esot tīri fiziski pārāk maza. "Emocionāli es nespēju dzīvot pilsētā, kur ir tūkstošiem kazino," Zviedris novērojis, ka šādā slimīgā vidē cilvēkos parādās cinisms. To, ka nepaliks Amerikā, kurā dzīvojis no 1995.gada, gleznotājs sapratis pilnīgi droši. "Esmu izpētījis un izsmēlis šo vidi, sapratis, ka tā nav domāta man. Kaut kas mani mulsina šajā amerikāņu maigumā," Zviedris pieļauj, ka eiropiešu skepse pret amerikāņiem daļēji ir dibināta. Tomēr "Amerikā ir arī ļoti dievīgas lietas — mākslā, medicīnā, operā, dejā," gleznotājs tūlīt piebilst, uzsvērdams, ka runāt par vienotu Ameriku kā veselumu būtu naivi. Nav tādas. Tā var būt tik dažāda, atkarībā, kuru reģionu domājam. Līdzīgi kā nepastāv arī vienota Latvija, bet sašķelta divkopienu valsts. Zviedris ir pārliecināts, ka "visam apakšā ir cilvēka daba un cilvēks ir tieši tāds pats Jemenā, Amerikā un Latvijā. Visi vēlamies komfortu, mīlestību, drošību". Ko viņam nozīmē latvieša identitāte? "Rīga ir dievīga (bez kazino). Lielā cieņa pret dabu. Jūrmala. Tieši jūra," savu latvietības izjūtu iezīmē Zviedris.
Esmu gleznotājs
Vidvuda Zviedra CV nav ierakstu "Lietišķā mākslas vidusskola" un "Latvijas mākslas akadēmija". Lēmumā pēc Amatniecības skolas braukt mācīties uz Detroitu gan nav bijis nekāda zemteksta. Pavērusies iespēja, un Vidvuds, kurš vienmēr vēlējies dzīvot neatkarīgi, to izmantojis.
Zviedrim līdz šim bijušas četras personālizstādes mākslinieku aprindās augstu vērtētajā galerijā Thomas McCormick Čikāgā, kas ievērojusi viņa ekspresīvā abstrakcionisma lielformāta eļļas gleznas. Viņš piedalījies arī vairākās grupu izstādēs. "Es esmu gleznotājs," uzsver Zviedris. Šī izstāde drīzāk uzskatāma par izņēmumu, kad Jemenas vide diktēja savus noteikumus, liekot acij kļūt par fotoaparātu. Ierasti viņa stihija ir krāsas, lieli laukumi, vēriens. Vajadzību zīmēt gleznotājs izjūtot nemitīgi. Viņš priecājas, ka Jemenas zīmējumos atklātos tehniskos paņēmienus varēs vēlāk izmantot arī savā eļļas glezniecībā.
Vai ir zeme, kuru Vidvuds vēl gribētu izpētīt tik rūpīgi? "Iespējams, tā būs Japāna," pieļauj Zviedris.