Vienīgais mūzikas instruments

Atļaušos šo mūzikas instrumentu nosaukt par dievišķu, jo tas ir vienīgais, kuru ir radījis Dievs. Pavisam vienkārši, šis instruments ir cilvēka balss. Tam piemīt ģeniālas un vispusīgas īpašības, jo tas spēj atdarināt gandrīz jebkuru cilvēka radītu mūzikas instrumentu, vien piebilstot, ka nepieciešama spēlēšanas prasme jeb dziedāšanas prasme, kuru var attīstīt, tikai un vienīgi dziedot. Latvijā aptuveni 12 000 pieaugušo dziedātāju apvienojušies koros, ir arī aptuveni 15 000 dziedošo skolēnu. Cilvēki dzied arī dažādos ansambļos, grupās, solo. Mēdz dziedāt arī svētkos, t.sk. Jāņos, Ziemassvētkos, padzied arī tusiņos, hokeja spēlēs, kāzās un dzimšanas dienās. Tagad katru nedēļu televīzijās raida vairākus šovus, kuros uzsvars likts uz dziedāšanu. Tas viss ir apsveicami, ar vienu vienīgu BET... Līmenis ir ļoti zems. Cilvēka prasme spēlēt mūzikas instrumentu – balsi – ar katru gadu kļūst zemāka. Bet mani vairāk šokē tas, ka sabiedrībā šis zemais līmenis šķiet normāla parādība, jo „kāda starpība”! Ir taču svarīgākas lietas - ekonomiskā krīze valstī, skandāls ap šādu vai tādu ierēdni, vēlme nopirkt jaunu mašīnu, kumodi vai acu zīmuli. „Balss ir no Dieva dots instruments? Ha!” Ko dod dziedāšana un kāda no tās jēga? Pirmkārt, tā attīsta cilvēka emocionālo pasauli. Otrkārt, tā dod pārliecību par sevi un atbrīvo no dažādiem kompleksiem, tieši tāpat kā dejošanas prasme ļauj justies pārliecinātam par savu ķermeni. Dziedot cilvēks spēj izjust netveramu prieku un gandarījumu. Dziedāšana cilvēku padara dzīvu un atbrīvotu – gan garīgi, gan fiziski. Kā kordiriģents, kas 10 gadus savos koros ir noklausījies aptuveni 300 dziedātgribētājus, esmu konstatējis, ka arvien biežāk nākas saskarties ar cilvēkiem, kuriem, piemēram, 18 gadu vecumā nav bijusi pilnīgi nekāda vai arī ļoti virspusēja saskarsme ar dziedāšanu. Esmu bieži saskāries ar sekojošu stāstu – bērnībā ģimenē nav bijušas tradīcijas dziedāt. Skolā, bieži vien dziedāšanas skolotājs nav īpaši talantīgs vai pietiekami ieinteresēts, lai bērns iemīlētu dziedāšanu. „Jā – klausīties patīk, bet dziedāt pašam? Nē – man nav dziedamās rīkles...”, tāda ir biežākā atbilde, kuru dzirdu no cilvēkiem, kuri nedzied vispār. Nekad un nekur. Mēdz arī gadīties, ka skolā dziedāt piespiež ar varu, tādēļ rodas pretreakcija visam mūžam. Esmu viens no „Latvijas kordiriģentu asociācijas” dibinātājiem. Viens no mūsu, varbūt nedaudz utopiskajiem, mērķiem ir pārliecināt sabiedrību, ka nav tāda jēdziena „nav muzikālā dzirde” jeb tas ir nepatiess. Apgalvojuma formā paziņoju, ka dziedāt var jebkurš cilvēks. Kādā līmenī dziedāt – atkarīgs no paša vēlmes, kā arī dziedāšanas skolotāja prasmes. Jaundibinātās asociācijas mērķis nav ievilkt visus cilvēkus koros, mūsu mērķis ir radīt apstākļus, pateicoties kuriem, cilvēki iemīlētu savu balsi. Mans sapnis ir tāds, ka kādreiz jaunajai māmiņai un jaunajam tētim izvēloties skolu, kurā mācīsies viņu pirmklasnieks, kā viens no svarīgākajiem faktoriem būs kvalitatīva dziedāšanas apmācība skolā. Mans sapnis ir tāds, ka svētdienā aizejot uz baznīcu, tur dziedās visa draudze, ne tikai tantiņas. Mans sapnis ir tāds, ka Latvijas futbola/hokeja fanu kustības galvenais atribūts būs nevis bezemocionāla stabule, bet balss. Kāds vienojošs un varens spēks būs 12 000 dziedātāju dziedājumā šogad XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos! Statistika gan saka, ka katru gadu strauji samazinās jauno dziedātāju skaits...