Mums visiem labi zināmais Pāvila Rozīša radītais tēls, pirmās brīvvalsts laika latviešu uzņēmēja prototips Ceplis bija apņēmības pilns – mūsu pašu zemē ir gana daudz resursu, lai, prasmīgi saimniekojot, varētu sasniegt pieklājīgu turības līmeni. Lai arī šis izmanīgais vīrs bija ne visai godīgu uzņēmējdarbības manipulāciju praktizētājs, stāsts vienlaikus ir arī par filigrānu biznesa veiklību, prasmi saskatīt neapgūtu nišu un mācībstunda pievienotās vērtības radīšanā. To pieprotot, zeltā pratīsim pārvērst ne tikai mūsu mālus, bet arī koksni, graudus, sveķus un daudzus citus resursus.
Rudens ieskaņā piedalījos pērnā gada Zemgales desmit lielāko ekportējošo uzņēmumu sumināšanas pasākumā. Šis notikums man bija divtik patīkams tā iemesla dēļ, ka savulaik arī pašam ir bijis tas godas tikt sveiktam kā rūpnīcas Spodrība vadītājam, atzīmējot mūsu komandas sasniegto. Šogad Zemgales lielāko eksportētāju ekporta kopapjoms ir 173.2 milj. latu. Turklāt, pusei no šiem uzņēmumiem izdevies pērnā gada laikā palielināt eksporta apjomus, salīdzinot ar 2008. gadu. Tas uzskatāmi pierāda – mūsu saražotā produkcija spēj raisīt interesi ārvalstu tirgos, un esam jau pratuši iekarot tajos zināmu nišu. Tagad kopējiem valsts un pašu uzņēmēju spēkiem jārūpējas par to, lai šo pozīciju nezaudētu, un attīstība ražošanas un eksporta jomā turpinātos. Valsts sniedz gana lielu artavu šajā procesā. Valdībā ir tikusi apstiprināta programma “Jaunu produktu ieviešana ražošanā”. Pastāvīgi tiek domāts par investīciju piesaisti, atverot ārzemēs aizvien vairāk Latvijas Investīciju un Attīstības aģentūras pārstāvniecību. Latvijas kredītreitings sāk uzlaboties, un šobrīd tas no negatīva ir ticis paaugstināts uz stabilu. Darbojas Latvijas garantiju aģentūra. Ir izveidots pietiekoši daudz mehānismu inovatīvu, perspektīvu uzņēmējdarbības ideju atbalstam.
Nereti ir nācies dzirdēt visai radikāli formulētu viedokli, proti - Latvijai esot lemta ekonomiskās, sociālās un tehnoloģiskās perifērijas loma. Es pilnībā norobežojos no šāda skatījuma. No vienas puses, šādus apgalvojumus var pamatot ar to, ka laiks, kad ražošana Latvijas teritorijā nav bijusi pakārtota kādam centram un integrēta plašākā sistēmā, ir mērāms vien dažās desmitgadēs. Taču tieši šajā īsajā laika posmā paveiktais pirmajā brīvvalstī šādu viedokli atspēko un vieš cerības. Pirmais pasaules karš gandrīz pilnībā bija iznīcinājis visu rūpniecību Latvijas teritorijā, un par atjaunotnes pamatu lielā mērā kļuva tieši Latvijā pieejamais inteliģentais darba spēks. Modelis ar zemas kvalifikācijas darbaspēka izmantošanu un produkcijas ražošanu ar zemu pievienoto vērtību ir vēl jo mazāk piemērots mūsdienu dinamiskajai pasaulei un ir absolūti neilgtspējīgs. Diemžēl pēc neatkarības atjaunošanas ilgu laiku esam pēc tā vadījušies.
Latvijā dabas resursi ir pieejami ļoti ierobežotā daudzumā, tautsaimniecības jaudas ir zemas, kā arī iekšējais tirgus apjoms ir neliels; nelabvēlīgi diemžēl ir arī demogrāfiskie apstākļi. Tas, ko varam izmantot, ir esošo speciālistu zināšanu bāze, kas ir patiešām augstā līmenī. Visos līmeņos, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnologiju efektīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tieši tas ļaus Latvijai pārvarēt augstāk pieminēto perifērās nolemtības fenomenu.
Ja aplūkojam Latvijas pozīcijas inovāciju jomā, tad uzreiz jāsecina, ka tā ir sākusi savu izaugsmi no ļoti zemas bāzes, un vēl 2007. gadā Eiropas inovācijas indeksā Latvija starp 37 valstīm atradās tikai 35. vietā, aiz sevis atstājot Rumāniju un Turciju. Pašreizējie aprēķini liecina, ka būtu vajadzīgi vēl vismaz 20 gadi, lai mūsu valsts sasniegtu vidējo ES līmeni inovāciju jomā. Taču tas nav neiespējami.
Inovācijas procesā ļoti būtiski ir nodrošināt uzņēmējiem daudzveidīgas saiknes ar informācijas, zināšanu un tehnoloģiju avotiem, kā arī pastāvīgi uzturēt pieeju finanšu un cilvēkresursiem. Tas savukārt nozīmē sadarbības aktivizēšanu ar universitātēm, pētniecības laboratorijām. Par izglītības sistēmas lomu esmu šeit jau rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Domājot par to, pēc kādiem principiem veidot izglītības piedāvājumu, ir maksimāli jāņem vērā uzņēmēju vajadzības.