Vienā no „Jaunāko ziņu“ oktobra numuriem, kāds slēpjoties zem pseidonīma Nordicus uzrakstīja ar aroganci un apvainojumiem pārpildītu rakstu par to kā baltvāciešu biedrības (Rīgas un Liepājas Lielās ģildes, Rīgas Senatnes pētītāju biedrība) nevēžīgi izturās pret tautas gada mantojumu un nepiemērotos apstākļos glabā dažādus vērtīgus vēsturiskus manuskriptus un grāmatas. Šis Nordicus komentārs bija kā atbilde Vācijas laikrakstiem, kuri vainoja Latvijas valdību baltvāciešu diskriminācijā un nosodīja Latvijas valdības centienus nacionalizēt baltvāciešu organizāciju īpašumā esošās bibliotēkas un arhīvus. Raksts bija pilns ar kārtīgu Ulmaņa režīmu propagandu un tā mērķis bija attaisnot valdības rīcību pret baltvāciešu minoritāti.
Safabricējumi mijās ar patiesu informāciju, kuru Pieminekļu valdei bija sniedzis vēsturnieks R. Pēc šī raksta publicēšanas Rīgas Lielās ģildes arhivārs iesūdzēja tiesā „Jaunākās ziņas“ par neslavas celšanu un kā galvenais liecinieks šajā prāvā tika uzaicināts R., kurš nokļuva ļoti neveiklā situācijā, jo prāvā uzstājās pret saviem bijušajiem universitātes profesoriem—baltvāciešiem un viņiem prāvas rezultātā nācās pamest Latvijas Universitāti. Tas viss Nordicus propagandas komentāra dēļ.
Nordicus bieži
Ulmaņa režīma laikā presē publicēja komentārus, kuri bija asi un vērsti pret
baltvāciešiem. Šķiet ar savu īsto vārdu nekad to nebūtu uzdrošinājies darīt,
tādēļ rūpīgi sargāja savu noslēpumu. Tikai pēc kara atklājās, ka Nordicus ir
bijis LETAs (Latvijas Telegrāfa aģentūra) direktors Rihards Valdess-Bērziņš.
Valdesam-Bērziņam viņa pseidonīms kalpoja par iespēju teikt to, ko viņš acīs
nevienam neteiktu.