Ziemeļi tek lejup

Ģeopolitiskās ambīcijas, brūkošie ledāji un badīgie leduslāči ir kļuvuši par agrīnām brīdinājuma zīmēm potenciālajai ekoloģiskajai un politiskajai katastrofai, kas "tecēs lejup" uz dienvidiem. Daudzuprāt, tas ir tikai laika jautājums un ar jauno realitāti ir jāsadzīvo. Tāds neierasti konservatīvs uzstādījums ir arī citkārt radikālajam Berlīnes mediju mākslas festivālam Transmediale. Tā tēma — Deep North jeb Dziļie ziemeļi. Jēdziens "ziemeļi" izmantots plašāk nekā tikai ģeogrāfiski vai politiski (pārtikušie, stabilie ziemeļi iepretim nabadzīgajiem, nestabilajiem dienvidiem). Festivāls veras viņpus potenciālām dabas katastrofām, definējot "dziļos ziemeļus" nevis kā fiksētu vietu, bet paradigmu, kurā ekoloģiskā katastrofa pārtapusi jaunā esībā un kultūrā. Klimata pārmaiņas kļūst par indikatoru dziļākai sarežģītai un būtiskai kultūras transformācijai. Vai mēs esam nenovēršamas drāmas priekšvakarā, kas savā mērogā līdzinās Berlīnes mūra krišanai pirms 20 gadiem?Mēris televīzijas priekšā Lai arī Transmediale allaž ir intelektuāli stimulējošs notikums ar lekcijām, semināriem un diskusijām, vispirms tas ir mākslas festivāls, kura balvai nominēto darbu izstādē vairākums ir konceptuāli. Ne vienmēr pietiek pacietības, lai tos saprastu, arī kvalitāte ir nevienmērīga. Taču līdztekus darbiem, kas interesē galvenokārt mediju māksliniekus un teorētiķus, vairāki uzrunāja arī vienkāršos apmeklētājus, kuri caur mākslu apcer filozofiskus un politiskus jautājumus. Spēcīgāko iespaidu atstāja videomākslinieks Reinolds Reinolds ar savu filmiņu Seši dzīvokļi, kurā atainoti cilvēki, kas apātiski dzīvo savā ikdienas rutīnā — ēd, guļ, skatās televīziju, lai arī tajā pašā laikā pār viņiem nāk ekoloģiskā katastrofa. Šī fiktīvā nākotne šķiet pietiekami tuva, lai to varētu uztvert kā dīvainu sapni vai sagrozītu realitāti. Darbā tiek atainotas dzīvokļu iemītnieku reakcijas uz arvien pieaugošo vides saindēšanu, kamēr viņi mēmi klausās ziņas par dabas katastrofu, kas pakāpeniski ielaužas arī viņu drošajās mājās. Lai arī darbs šokē un atbaida, tas ir iespaidīgs ar savām dramatiskajām krāsām un gaismu, kas atgādina senas reliģiskas gleznas un ne tik senas šausmu filmu ainas. Rezultāts ir reizē grotesks un pievilcīgs. Sarežģīta un dziļa, lai arī nepelnīti nepamanāma bija instalācija Tantalum Memorial — sava veida memoriāls vairāk nekā trim miljoniem cilvēku, kas ir nogalināti Kongo karos kopš 1998.gada. Šos karus reizēm arī sauc par koltana kariem — koltans ir minerāls, ko izmanto mobilo tālruņu ražošanā. Lai to iegūtu, tiek paverdzināti un nogalināti tūkstošiem cilvēku. Šermuļus uzdzenoša savā reālismā bija arī instalācija Barons, kurā tika apspēlēta ūdens resursu privatizācija. Turpretim pasmaidīt varēja par darbu Extreme Green Guerillas jeb Ekstrēmie zaļie partizāni, kas līdz galējībai noveda pašlaik tik modīgo ekoloģisko un antipatērētāju ideoloģiju. Ekstrēmie zaļie partizāni ir pašpietiekama sekta, kuras locekļi dzīvo tikai līdz 40 gadiem, lai nemaitātu vidi un samazinātu resursu izšķērdēšanu. Līdz absurdam pielāgojoties dabai (piemēram, pasta pakalpojumiem izmantojot tikai dzīvnieku — kaķu, baložu, zivju — dabisko migrāciju) un fanātiski īstenojot resursu vairākkārtējas izmantošanas metodi, viņi tajā pašā laikā dzīvo dekadentu, ne mazākā mērā uz patērēšanu vērstu dzīvesveidu, tikai ekoloģiskiem līdzekļiem. Jāatzīst, šī sekta nemaz nešķita fiktīva. Poētiska metafora par pašiznīcību un pašizolāciju bija darbs Click & Glue jeb Nospied & līmē, kurā ar hēliju pildīts balons, svārstoties starp četrām sienām, pamazām sevi iepin no līmes vītā zirnekļu tīklā. Līdz ar ekonomisko krīzi ir pamatotas bažas, ka rūpes par vidi var kļūt otršķirīgas. Transmediale mākslas festivāls lieku reizi atgādina, ka tā būtu fatāla pārrēķināšanās. Mūzika, kas ieilgst Pēc izstādes un lekcijām varēja doties uz Club Transmediale — festivālam "pielipušās" eksperimentālās mūzikas daļu. Kā sava veida liecību steidzīgās, uz efektivitāti vērstās kapitālisma sabiedrības pēkšņajai nobremzēšanai varēja interpretēt faktu, ka daudzi mākslinieki atļāvās garas, meditatīvas uzstāšanās, par kurām bija aizmirsts nu jau gadu desmitiem. Tas bija šķietamā pretrunā ar vēl nesen deklarēto mūsdienu klausītāja nespēju koncentrēties ilgāk par 20 minūtēm. Savu teju divas stundas garo hipnotisko uzstāšanos pilnībā attaisnoja somu tehno pionieri Pan Sonic, atsaucot atmiņā agrīnās britu elektronikas guru Autechre tumšos, salti suģestīvos ritmus. Aizraujoši bija vērot eksperimentālās metāla mūzikas priekšnesumus, kuros varēja saklausīt agrīno transcendentālo minimālismu, brīvo džezu, rituālās folkmūzikas improvizācijas, kristiešu misticismu, romantisma laikmeta eleganto dekadenci un tumšo spirituālismu, viduslaiku melno maģiju, norvēģu melnā metāla radikālo pagānismu. Šādā mūzikā postapokaliptiskās ainas pat šķiet savādi pievilcīgas.