Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Apglabājiet mani klavierēs

Pētera Čaikovska Pīķa dāmas jauniestudējums Londonas Karaliskajā jeb Koventgārdena operā ir grandioza psiholoģiska, pseidobiogrāfiska maskarāde ar kiča un absurda elementiem

Greznas XIX gadsimta savrupmājas bibliotēka. Grāmatu plaukti, kamīns, klavieres. Vecāka gadagājuma sirms kungs ar bārdu atgūstas pēc orālā seksa piedzīvojuma ar kādu jaunāku vīrieti, kuram dāsni samaksā par pakalpojumu. Diezgan agresīvi noskaņotais jaunākais vīrietis iedarbina mūzikas lādīti – būri ar iesprostotiem putniem – un strauji pamet istabu. Skan Papageno ārijas melodija Ein Mädchen oder Weibchen no Volfganga Amadeja Mocarta Burvju flautas. Vecākais vīrietis pienāk pie klavierēm, paņem spalvu un eiforijas stāvoklī sāk komponēt un diriģēt operu. Savu operu – Pīķa dāmu. Tas ir pats Pēteris Čaikovskis, kurš būs uz skatuves visu izrādes laiku. Reālā laika režīmā viņš komponē un diriģē vienu no sava mūža dižākajiem, dramatiskākajiem darbiem.

Autora nāve

Nedaudz vēlāk uzzinām, ka tas nav vienkārši Čaikovskis. Tas ir kņazs Jeļeckis, kurš ir saderināts ar Lizu. Vīrietis, kuram viņš maksāja par seksu, ir Hermanis, kurš mīl Lizu un sapņo par laimestu pie spēļu galda. Jeļeckim ar Lizu nekas nesanāks, tikpat neveiksmīga bija paša Čaikovska laulība ar Antoņinu Miļukovu. Tas bija komponista mēģinājums apkarot savu homoseksualitāti un stabilizēt pamatīgi sašūpojušos mentālo stāvokli. Operas sižets tiek bagātināts ar komponista biogrāfijas faktiem – gan patiesiem, gan mitoloģizētiem. Tie iegūst simbolu spēku. Viens no tiem ir ūdens glāze.

Kā zināms, epidēmijas laikā Sanktpēterburgā Čaikovskis inficējās ar holeru, izdzēris glāzi auksta nevārīta ūdens. Tas kļuva par viņa nāves iemeslu. Jau izrādes sākumā Čaikovska klonu koris pasniedz komponistam mirdzošu ūdens glāzi. Viņš iedzer un mirst. Laipni lūgti Pīķa dāmas pasaulē Londonā! Diriģenta Antonio Papāno un režisora Stēfana Herheima veidoto jauniestudējumu Koventgārdena operā varēs skatīties līdz 1. februārim. Hermaņa lomu izrādē atveido Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko.  

Paldies Mocartam    

Gandrīz katrs Pīķa dāmas varonis Stēfana Herheima interpretācijā ir personāžs ar vairāk nekā vienu seju. Piemēram, Lizas māsa Poļina, kura valkā bikšu kostīmu, ir vizuāli līdzīga gan Čaikovskim jaunībā, gan Hermanim. Daudzi personāži lasa mūziku no lapas – operas gaitā Čaikovskis komponē šo pašu operu. Nošu lapas ir visur – uz klavierēm un grīdas, tās lido pa gaisu. Čaikovskis/Jeļeckis cieši mijiedarbojas ar varoņiem – savas fantāzijas augļiem. Dziedot varoņi brīžiem rīkojas nevis tā, kā to paredz librets, bet savas replikas adresē citiem personāžiem, piemēram, Čaikovskim. Viņi iesaistās dialogā ar autoru, un autors kļūst par notikumu līdzdalībnieku. Tajā pašā laikā autors izplūst savos varoņos. Izrāde ir tēlu un situāciju labirints, no kura ir grūti atrast izeju.

Čaikovskis ir klāt visos būtiskākajos operas skatos – arī kulminācijas ainā, kurā Hermanis cenšas izvilināt no grāfienes triju kāršu noslēpumu. Čaikovskis aizkustinoši dejo ar grāfieni, par kuras zārku pavisam drīz kļūs komponista klavieres.    

Iestudējumā muzikāli, saturiski un vizuāli tiek akcentēta Čaikovska saikne ar Mocartu – krievu komponists nav slēpis aizraušanos ar austriešu ģēniju. Čaikovskis teicis, ka veltījis savu mūžu mūzikai, pateicoties Mocartam. Režisors Stēfans Herheims smalki norāda uz Pīķa dāmā saklausāmajām atsaucēm gan uz Burvju flautu, gan uz Mocarta klavierkoncertiem. Dažreiz pašam Čaikovskim izrādē ir Mocarta parūka.

Fatālā elegance

Operas darbība risinās slēgtā telpā, taču tās konfigurācija nepārtraukti mainās. Tā ir telpa transformeris, labirints, no kura ir grūti atrast izeju. Visi dziedātāji demonstrē savu aktierisko potenciālu. Pirmajā plānā ir bulgāru baritons Vladimirs Stojanovs, kurš tēlo Čaikovski/Jeļecki. Kņaza Jeļecka loma nav liela, taču Stēfana Herheima versijā šīs partijas atveidotājs ir stāsta lokomotīve. Šis uzvedums ir Londonas Karaliskās operas un Nīderlandes Nacionālās operas kopražojums. Pirmizrāde Amsterdamā notika 2016. gadā, Karalisko Concertgebouw orķestri diriģēja Mariss Jansonss (Amsterdamas operteātris izmanto dažādu orķestru pakalpojumus; izrādes ieraksts izdots DVD). Vladimirs Stojanovs dziedāja arī Amsterdamā. Londonā ir dzirdama vēl viena pirmā iestudējuma dalībniece – Poļinas lomas atveidotāja krievu mecosoprāns Anna Gorjačova.

Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko Hermaņa tēlā atklāj jaunas un biedējošas sava varoņa progresējošā neprāta un apsēstības krāsas. Viņa mīļoto Lizu apgaroti atveido holandiešu soprāns Eva Marija Vestbruka – viena no emocionālākajām dziedošajām aktrisēm mūsdienu muzikālajā teātrī. Grāfienes lomu ar fatālu eleganci spēlē britu opermākslas leģenda mecosoprāns Felisitija Pālmere. Pie diriģenta pults – Koventgārdena operas muzikālais vadītājs sers Antonio Papāno, kurš uzlādē Čaikovska darbu ar dzirkstošu, ekspresīvu muzikālo un teatrālo ekstravaganci. Tajā perfekti līdzsvarots mūzikas dvēseliskums, eksistenciālais drūmums un himniskais svinīgums.

Izrādes scenogrāfijas un tērpu autors ir vācu mākslinieks Filips Fīrhofers. Viņa gleznas bija skatāmas Rīgā 2016. gada vasarā izstāžu zālē Arsenāls notikušajā vērienīgajā Vācijas laikmetīgās mākslas izstādē Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts.

Viņa neirožu krusts

"Kad sāku domāt par Pīķa dāmu, man radās neprātīga vīzija – acu priekšā redzēju daudz Vasilija Kandinska gleznu. Šī ir viena no mūsdienīgākajām operām mūzikas vēsturē. Tā ieturēta Mocarta valodā, kādu Čaikovskis to iedomājās XIX gadsimta 90. gados, un tā pārliecinoši ietiecas XX gadsimtā," stāsta Stēfans Herheims.

Viņš padara Pēteri Čaikovski par Pīķa dāmas galveno varoni: komponists apzinās savu homoseksualitāti, viņu nomoka vainas sajūta, un viņš meklē glābiņu mūzikā. Tas ir rekviēms, kurā komponists pauž savu nespēju mīlēt – mīlēt tā, kā viņš gribētu. Tāds ir šīs operas kods Stēfana Herheima skatījumā. Izrādē viņš velk paralēles ar Čaikovska biogrāfiju. "Tas man šķiet jēdzīgāk nekā atgriezties pie Puškina stāsta, kas ir operas pamatā. Čaikovskis tajā nebija īsti ieinteresēts. Kad Čaikovska brālis Modests parādīja viņam topošās operas libretu, kuru viņš bija uzrakstījis, komponists teica, ka nevar identificēties ar tajā atainoto cinisko, izsmalcināto Sanktpēterburgas sabiedrību. Ja iedziļināmies Čaikovska biogrāfijā, kļūst skaidrs, ka Pīķa dāmai ir maz sakara ar Puškinu. Puškina Jevgeņijā Oņeginā Čaikovskis varēja identificēties ar varoņiem, savukārt Pīķa dāmā, kuru caurvij ironiska sociālā kritika, – noteikti ne," apgalvo Stēfans Herheims.   

"Čaikovskis radījis ekspresionistisku drāmu, kurā sit savu neirožu krustā trīs galvenos operas varoņus. Šo personāžu rīcība operā nav saprotama, ja neuzlūkojat sižetu tieši šādā leņķī. Čaikovskis to dara neizsakāmas, neizpaužamas mīlestības vārdā. Šis ir viens no viņa personiskākajiem darbiem. Pīķa dāmā komponists atklāj savu patieso būtību. Viņš to pauž visos varoņos, taču visvairāk – trijos galvenajos tēlos. Tie ir Hermanis, Liza un grāfiene. Šajā operā ir jūtams fatālisms un apbrīnojama melanholija," uzsver Stēfans Herheims.

Kāpēc Čaikovska lomu izrādē spēlē tieši kņazs Jeļeckis? "Jeļeckis ir tēls, kurš neeksistē Puškina stāstā. Šo personāžu radījis Čaikovskis, viņš arī uzrakstījis dzejas rindas Jeļecka ārijai. Jeļeckis ir kā maska, aiz kuras slēpjas komponists, lai parādītos kā noraidīts mīlošs vīrs. Taču tie ir meli. Tomēr šī ir visskaistākā mūzika, kādu viņš jebkad ir sacerējis," skaidro režisors.  

Metaoperas poētiskums

Berlīnē dzīvojošais 48 gadus vecais režisors Stēfans Herheims ir viens no tiem unikālajiem māksliniekiem, kas atklāj muzikālā teātra būtību visā tā drosmīgajā krāšņumā. Pīķa dāma pierāda, ka viņš strādā nevis raupji un primitīvi, bet ļoti poētiski un gudri. "Es neiestudēju operu, lai izklaidētu cilvēkus un nodrošinātu viņiem patīkamu laika pavadīšanu," saka Stēfans Herheims. "Es to daru, lai mēs varētu sanākt kopā un mēģinātu tikt galā ar savām vissarežģītākajām problēmām. Iespējams, māksla nevar mainīt pasauli, taču tā var mainīt veidu, kā cilvēki domā un jūtas. Tas padara operu par garīgu pieredzi," neilgi pirms Pīķa dāmas pirmizrādes Londonā režisors teica intervijā britu laikrakstam The Telegraph.

Viņa izrādes ir vizuāli piesātinātas, tajās ir daudz tēlu, simbolu, metaforu. Stēfana Herheima darbs bieži tiek raksturots ar vārdu "metaopera" – viņš paliek uzticīgs partitūrai un libretam, taču piedāvā savu ļoti detalizētu, daudzslāņainu kritisko komentāru. Šajā procesā Stēfanam Herheimam allaž palīdz viņa ilggadējais domubiedrs dramaturgs Aleksandrs Meiers-Dercenbahs. Viņi draudzējas un sadarbojas kopš studiju gadiem Hamburgā.

Stēfana Herheima iestudējumi ir moderni, taču ne vienmēr viņš pārceļ darbību uz mūsdienām. Parasti tā risinās mistiskā vēstures laiktelpā, kas ir cieši saistīta ar katras konkrētās operas komponista dzīvi un periodu, kurā šis darbs sacerēts un pirmo reizi uzvests. Stēfans Herheims integrē uzvedumā mītus un nostāstus, kuri eksistē ap šo operu, un savieno to visu ar izrādes norises vietas atmosfēru un vēsturi. Viņš stāsta vairākus stāstus vienlaikus. Viens līmenis ir pati opera un tās saturs, nākamais līmenis ir gadu simtiem uzkrātais kultūras konteksts, šīs operas tapšanas, uztveres un interpretāciju vēsture, kurā ir gan aizspriedumi, gan klišejas, gan nostalģija, gan fetišisms. Režisors ir pārliecināts, ka mūzika ļauj to visu darīt, tā vēlas ceļot laikā un telpā, jo tikai šādi tā var atstāt dziļu iespaidu uz klausītāju dzīvi. Tikai šādi var izvairīties no vienaldzības draudiem. "Mēs nonākam laika mašīnā – kopā ar operu dodamies pagātnē un atgriezušies mēģinām to pārtulkot no jauna," savu pieeju darbam raksturo Stēfans Herheims.

Tādējādi viņš cenšas radīt jaunus skatpunktus. "Publikai ir jāredz ar ausīm un jādzird ar acīm. Opera nekad nav vienkāršs piedzīvojums. Ja skatītājiem pēc izrādes ir atšķirīgi viedokļi un viņi dažādi uztver tikko teātrī pieredzēto, uzskatu, ka mans darbs ir izdevies," piebilst režisors. Viņa izrādes ir intelektuāls, konceptuāls karnevāls. Stēfans Herheims kā metaforu izmanto operas komponista tēlu – tas kļūst par teatrālu savienojuma posmu starp darbu un autoru. Rihards Vāgners kāpa uz skatuves Reinas zeltā un Parsifālā, Džoakīno Rosīni – Pelnrušķītē, Džakomo Pučīni – Manonā Lesko, Žaks Ofenbahs – Hofmaņa stāstos.

Vārdi melo, mūzika – ne

Gatavošanās katram iestudējumam vienmēr sākas ar mūziku. Stēfans Herheims ir no tiem nedaudzajiem mūsdienu režisoriem, kas prot lasīt partitūru. Viņš apsēžas pie klavierēm un sāk spēlēt operas mūziku. Noklausās piecus sešus ierakstus. Režisora tēvs spēlējis altu Norvēģijas Nacionālās operas orķestrī. Dzimtajā Oslo Stēfans Herheims kopš agras bērnības apmeklējis operas un baleta izrādes un mēģinājumos sēdējis blakus tēvam orķestra bedrē. Mājās uzvedis leļļu operas. Riharda Vāgnera Tristanu un Izoldi operteātrī viņš noklausījies septiņu gadu vecumā. Stēfans Herheims studējis čella spēli. Viņa dibinātā leļļu operas kompānija uzstājusies daudzviet Norvēģijā. Operas režiju Stēfans Herheims apguvis Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolā pie režisora Geca Frīdriha.  

"Es jūtu saikni ar dinamiku partitūrā, savā profesijā joprojām jūtos kā mūziķis," viņš saka sarunā ar portālu bachtrack.com. Pret mūziku Stēfans Herheims izturas smalki un ar cieņu, taču viņš nebeidz apšaubīt tekstu: "Operas stāsts nav tas, ko mums pasaka priekšā vārdi, – mirklī, kad tie tiek izdziedāti, tie iegūst pavisam citu nozīmi. Bieži mums ir nojausma, ka vārdi, kurus dzirdam, ir meli. Mūzika, opera sākas tur, kur beidzas vārdi." 

Stēfanam Herheimam patīk atgriezties pie savām agrāk tapušajām izrādēm, viņš ir perfekcionists. Ja iestudējums tiek atjaunots vai pārcelts uz kādu teātri, viņš vienmēr pats vada mēģinājumus un neuztic šo darbu asistentiem, kā tas mēdz notikt. Režisors ar prieku atceras savu Reinas zelta iestudējumu Rīgā un sadarbību ar toreizējo Latvijas Nacionālās operas direktoru Andreju Žagaru. Reinas zelta pirmizrāde LNO notika 2006. gadā, kad Stēfans Herheims bija savas starptautiskās karjeras sākumposmā.

Viņa nākamais darbs būs Riharda Vāgnera Nībelunga gredzena jauniestudējums Berlīnes Vācu operā, Reinas zelta pirmizrāde paredzēta 2020. gada vasarā, visa tetraloģija taps sešpadsmit mēnešos. Savukārt no 2022./2023. gada sezonas Stēfans Herheims kļūs par Vīnes operteātra Theater an der Wein māksliniecisko vadītāju.

Koventgārdena operā tapušās izrādes Pīķa dāma ierakstu varēs noskatīties 31. janvārī plkst. 19 uz Rīgas kinoteātra Cinamon ekrāna.

Pīķa dāma
Diriģents Antonio Papāno, režisors Stēfans Herheims
Londonas Karaliskajā operā 19., 22., 25., 28. janvārī, 1. februārī
www.roh.org.uk

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja