Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +7 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Četri cikli it nekā

Latviešu mūziķis Mārtiņš Strautnieks jeb Gonzo dzīvo Londonā, kur muzicē, strādā par apsargu un laiku pa laikam atgriežas dzimtenē, lai uzspēlētu ar grupu Kuba. Esam ar Mārtiņu pazīstami jau aptuveni divdesmit gadus, un abiem šķiet, ka neesam pa šo laiku tikpat kā mainījušies. "Tātad varam secināt, ka pa tiem divdesmit gadiem nekas būtiski nemainās. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvē tie divdesmit gadi ir… "nekas". Un ja parēķini, ka maksimālais mums atvēlētais ir kādi četri tādi divdesmit cikli "it nekā", tad beigu beigās – tāds "nekas" tur kopā vien sanāk."

Atsākām turpat, kur savulaik beidzām, - par grupas Kuba šīgada atgriešanos uz skatuves pēc daudzu gadu "prombūtnes", teica viens no tās vadošajiem spēkiem Jānis Žilde, viesojoties Radio Naba raidījumā Ožamais spirts. Divi koncerti nospēlēti jau vasarā un vēl divi tiks sniegti šonedēļ K.K. Fon Stricka villā. Ja pārējie grupas dalībnieki atradās kaut kur plus mīnus pusstundas brauciena attālumā, tad taustiņinstrumentālists Mārtiņš Strautnieks jeb Martinez Gonzalez (saīsināti – Gonzo) jau astoņus gadus dzīvo Londonā. Visi Kubas dalībnieki ir vienisprātis, ka tieši Gonzo parādīšanās grupas mēģinājumā ar Rhodes elektriskajām klavierēm aizslaucīja prom pirms tam Žildes un Arņa Račinska iecerēto muzicēšanu britpopa manierē un, visiem kopā saspēlējoties, sanāca instrumentālas kompozīcijas, ko Jānis Žilde dēvē par noskaņu mūziku jeb ambientu džezroku. Gonzo gan apgalvo, ka viņš to pirmo mēģinājumu nemaz neatceroties - labas lietas var dzimt arī, pašiem vaininiekiem to nezinot.

Rhodes ir diezgan skābs instruments – tādā nozīmē, ka tas izmaina uztveri. Ar spilgto, krāsaino skanējumu tas ir izdzīvojis cauri laikiem, un ar savu informatīvo bagāžu un atpazīstamību tas ne vien nosaka, bet pat pieprasa… Vismaz piesaka savu līniju," spriež Gonzo. 2002. gadā izdotais albums 15 Episodes of Kuba saņēma divas Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas - labākā debija un labākais instrumentālās mūzikas ieraksts.

Ja turpinām par skābes tēmu, kuras īpašības viņš piedēvē arī Rhodes skanējumam, vienam no Mārtiņa pirmās grupas Lolitas brīnumputns skaņdarbiem bijis tieši tāds nosaukums – Acid, kaut patiesībā neviens to narkotiku, ko šādi dēvē (LSD - red.), nebija izmēģinājis – tā asociējusies ar septiņdesmito gadu disko mūziku, kādu mēģināja spēlēt Lolitas Brīnumputns (1996.-1997.), kas saņēmusi balvas festivālā Sinepes un Medus, bet neviens albums tā arī netika izdots. Grupas demo ierakstu vietnē Soundcloud ievietojis Artūrs Mednis – tolaik grupas bundzinieks, bet tagad pazīstams kā sociālo tīklu eksperts, reklāmists un dīdžejs. Otrs Gonzo grupas biedrs Brīnumputnā bijis tagadējais skaņu mākslinieks Voldemārs Johansons – viņš spēlējis ģitāru un bijis tieši tas, kurš, zinot, ka Mārtiņš spēlē klavieres, ierosinājis izveidot grupu, kad abi kopā dziedājuši korī. Kurš no abiem – Mednis vai Johansons - izdomājis pseidonīmu Martinez Gonzalez, Mārtiņš tagad neatceras, bet savas meksikāniskās saknes, lai to attaisnotu, tā arī neesot atradis. 

Pēc Lolitas brīnumputna bija grupas Lolita’s Sound System, T-Plox, Spinners, sadarbojoties gan ar citas spilgtas deviņdesmito gadu grupas Yaputhma Sound System dalībniekiem, gan ar Andri Indānu jeb Andžoni (Kartāga, Gas of Latvia). Gonzo piekrīt, ka

deviņdesmitie gadi Latvijā bija gana spilgti un muzikāli daudzveidīgi, kaut interesantākās lietas notika tieši uz underground skatuvēm

"Mēs bijām tai identitātes vakuumā. Tas iepriekšējais bija beidzies, un viss jaunais nāca iekšā. Kas mēs esam? Ar Lolitas brīnumputnu paši domājām, ka esam disko – septiņdesmitie. Pat instrumenti bija senatnīgi. Tas arī sakrita ar laiku, kad joprojām pastāvēja Veldzīte (populāra radošās bohēmas vieta Vecrīgā – aut.), es nācu no tās akadēmiskās vides – Doma kora skolas, un tad mana uzmanība tīņa vecumā pārgāja citā fokusā, iezagās tas panka dzīvesveids, kam daudzi ir gājuši cauri... Alkohols un dragi, bet es īsti nezinu, kā tas ir ietekmējis mūziku…" stāsta Mārtiņš.

Turpmāk viņš veidojis elektronisko mūziku, rakstījis filmām, kādu laiku spēlējis vēl vienā nozīmīgā deviņdesmito gadu instrumentālās mūzikas grupā Sirke... Tikai 2008.gadā Gonzo iznāca pirmais soloalbums ar nosaukumu Dakstiņš: "Tas bija laiks, kad es savus ierakstus dāļāju dzimšanas dienās draugiem. Viens no tādiem diskiem gadījās Aleksim no projekta Aleksandroid, viņš aizveda to uz Krieviju pie džekiem no kompānijas Lagunamuch Community un pateica, ka tas ir jāizdod. Es biju saražojis daudz materiāla, bet visi no manis gribēja kaut kādu vienkopus albumu. Kad no manis tas kā nenāca, tā nenāca, vajadzēja notikt tam, ka kāds paņēma to čupu un vienkārši aiznesa uz leiblu. Izdarīja to manā vietā. Tas īsti nebija koncepalbums – tas ir salikts kā izlase."
 

Melnbaltie taustiņi

Apsēstība ar dažādiem taustiņinstrumentiem Gonzo esot sākusies kopš bērnības. Ģimenē gandrīz visi jau vairākās paaudzēs bijuši cieši saistīti ar mūziku, tāpēc klavieres Mārtiņam bijušas pieejamas jau no piedzimšanas brīža.

"Varu raudzīties uz visu to dzīves ceļojumu caur taustiņu prizmu. Kad vēl biju Doma kora skolā un mamma devās pie kāda ciemos, ja tur bija sintezators, tas bija mans fokuss - tikt pie sintezatora un pogām. Tēvs, kurš strādāja par elektromotoru tinēju, reiz stāstīja, ka viņam atnests tāds aparāts – tā kā klavieres, bet darbināmas ar plēšām un motoru. Tas man iedarbināja to interesi, bet tā arī neizdevās tikt pie tā aparāta, tomēr spilgtā atmiņā ir palicis tas tēva stāsts, ka tāds ir bijis…" atceras Gonzo, izvērsti turpinot stāstīt vēl par daudziem sintezatoriem un citiem taustiņinstrumentiem, kas viņu iedvesmojuši. Lolitas brīnumputnā bijis Junostj 70 – ārkārtīgi smags sintezators, ko aizņēmies no skolasbiedra. Kad vēl dziedājis zēnu korī, bijuši Ziemassvētku ieraksti Doma un citās baznīcās Vecrīgā, un tur bijis arī AT Trade veikals. "Par to man kāds bija pateicis, kad man bija kādi vienpadsmit gadi. Es aizeju trīcošām rokām… Gāju, piesēdos un spēlēju, līdz man pienāca klāt un pajautāja: vai es jums varu kā palīdzēt? Protams, sakautrējos un vairs tur neatgriezos. Mani vienmēr vilka pie tiem sintezatoriem. Kad aizgāju tantei, kura kā pianiste strādāja ar vokālistiem, līdzi uz operu, izgāju cauri orķestra bedrei, kur visa tā operas senatnīgā smarža ar koka un samta apdari. Vienīgais instruments, kas mani safascinēja, bija čeleste – tāds skapis ar taustiņiem un zvaniņiem iekšā, un tas arī skan kā mazi zvaniņi. To atceros kā lielu brīnumu – man mājās bija klavieres un zināju, kā tās skan, bet tad es tieku pie tāda, un tas skan citādi – wow! Tad bija vēl viens sintezators, kas mani ir ietekmējis – Harmonija laukos pie mammas drauga. Ar kājminamām plēšām. Tas instruments bija vienai sievietei, Drustu baznīcas ērģelniecei, un mājās viņa uz šīs mazās ērģeļu versijas trenējās. Vēlāk pats iegādājos Aļisa, ko spēlēju gan Sirkē, gan Spinners, vienu brīdi arī Polivoks…" stāsta Mārtiņš un atceras arī sava Rīgas fabrikas ražotā RMIF likteni – to glabājis kluba Dizzi saimniecības telpā, bet kāds tur aizmirsis nodzēst sveces un taustiņi sadeguši. Gadās arī tā.

"2001.gadā ieeju Ss.lv un skatos, ka tiek piedāvāds Rhodes par smieklīgu cenu. Zvanīju un tas bija Avotu ielā kaut kādā šūšanas cehā. Tas džeks man palīdzēja atnest Rhodes līdz durvīm, bet no tālākas palīdzības atteicos, jo man bija tik liels satraukums, tiekot pie tik unikāla instrumenta, ka vilku viens pats to caur pagalmu – un tas ir smags. Nopirku to par 80 latiem – nokaulēju no 90..." Gonzo atklāj sava grupā Kuba spēlētā instrumenta iegūšanas vēsturi.
 

Bez dūmiem vieglāk

Pēc piedzīvotas vilšanās, pusgadu studējot mūzikas producēšanu kādā koledžā netālu no Braitonas, palicis bez naudas un neatradis savu studiju biedru vidū domubiedrus, Mārtiņš atgriezies Londonā, kur dzīvojis skvotos, un šo posmu viņš tagad atzīst par diezgan riebīgu, jo dzīve ar laiku kļuvusi pagalam bomzīga. Pašlaik viņš mitinās kādā krievu mākslinieku darbnīcā starp dažāda veida un paaudžu aparatūras grēdām. Esam ar Mārtiņu pazīstami jau aptuveni divdesmit gadus, un abiem šķiet, ka neesam pa šo laiku tikpat kā mainījušies. "Tātad varam secināt, ka pa tiem divdesmit gadiem nekas būtiski nemainās. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīvē tie divdesmit gadi ir… "nekas". Un ja parēķini, ka maksimālais mums atvēlētais ir kādi četri tādi divdesmit cikli "it nekā", tad beigu beigās – tāds "nekas" tur kopā vien sanāk," filozofē Gonzo.

Londonā Mārtiņš paralēli mūzikai savas iztikas nodrošināšanai ir spiests darīt arī citas lietas – darbu atrast neesot pārāk grūti. Liels ir mans pārsteigums, kad uzzinu, ka šis nelielā auguma puisis ar gandrīz bērnišķīgiem sejas vaibstiem, kurš nemaz neizskatās, kā pats smejoties saka, "pēc bīstama džeka", strādā par apsargu.

"Kādā festivālā bija daži, kuri domāja tāpat – ko nu es, bet kad nostājos tajā kaujas pozā, viņiem bija jānomierinās. Var būt arī tā, ka mazs cinītis gāž lielu vezumu. Joki mazi," cieti nosaka Mārtiņš un vairs nemēģinu viņu apstrīdēt. Pirms pusotra gada sācis apgūt kaujas mākslas, un tas bijis viens no iemesliem, lai atmestu smēķēšanu, ko Mārtiņš sācis agri – četrpadsmit gadu vecumā. Otrs būtisks iemesls tabakas kūpināšanas atmešanai – Londonas garie braucieni ar velosipēdu. "Sāku just, ka pietrūkst elpas un vienā pavasarī izdomāju, ka jāmet nost. Dažreiz pat vajag kalnā stumties, un tad tu jūti, ka pavisam nav spēka." Trešais iemesls saistīts ar mūziku - vēlme atsākt dziedāt, ko viņš savulaik darīja savā pirmajā grupā Lolitas brīnumputns, un tagad pēc ilgiem gadiem to atkal dara Londonas grupā Silver Clouds, kurai pievienojies šovasar – janvārī būšot vairāki koncerti. "Šī iecere atmest smēķēšanu, lai atsāktu dziedāt un sportot, ir piepildījusies," priecājas Gonzo, jo smēķēšana ir viens no pēdējiem netikumiem jeb – citiem vārdiem - kaitīgajiem ieradumiem, no kā izdevies atbrīvoties. Pirms tam ir gājis diezgan skarbi, par ko viņš mūsu klātienes sarunas laikā runāt izvairās, bet vēlāk atsūta savu izklāstu elektroniski rakstiskā veidā, un tas, lai neizjauktu atklātā vēstījuma jēgu, jāpublicē bez labojumiem. Tas ir šāds.
 

Vai mīlu sniegu?

"Ir 1999. gada vasara un Vaira Vīķe-Freiberga tikko ir kļuvusi par Latvijas prezidenti. Man ir astoņpadsmit gadi un esmu ieguvis arodskolas diplomu (iespieddarbu salicējs poligrāfiķos – aut.). Dažu mēnešu laikā pēc straujas veselības pasliktināšanās, zaudējot cīņā ar vēzi, mirst mana mamma. Manam nenobriedušajam prātam šis viss šķiet neiespējami, jo man ir darbs, skola un muzikālās aktivitātes, draugi - viss tikai sākas. Es cenšos bēgt uz kiberpsauli, ar datora starptniecību veidojot elektronisko mūziku, kas man palīdz novērsties no skarbās realitātes. Mēs dzīvojam trijatā - es, mans brālis un vecmamma. Man apkārt ir draugi, ar kuriem varu iet tusēties, vai arī viņiem palīdzēt viņu radošajos procesos. Pēc gada nomirst vecmamma. Tajā laikā iegādājos Rhodes un pievienojos Kubai.

Nāk ziema un, lai uzturētu siltumu dzīvokļa izdegušajās krāsnīs, tās ir nepieciešams kurināt visu nakti. Nedēļas nogalēs pirmā stāva dzīvoklī mūs apciemo draugi, mēs skatāmies filmas un TV šovus, dzeram vīnu, smēķējam un dzīve it kā turpinās. Kad brālis ir darbā, plus mīnus rakstu mūziku. Vai arī reizēm apmeklēju draugu veidotos pasākumus, kuros aizsēžos, piedzeros un šad tad lietoju kādu citu apbreibinošu vielu, un tādējādi pazūd nākamo dienu plāni. Vēl pēc laika mani izmet no vidusskolas un no darba, un tas nozīmē - lai arī man jau ir divdesmit, būs jāiet armijā.

Pienāk pavēste. Tas mani satricina līdz pamatiem, ņemot vērā brāļa traumatizējošo pieredzi viņa dienesta laikā. Neizturot spriedzi, es nokļūstu Tvaika ielā ar depresiju. Atgriežoties savā ierastajā vidē, atsākās trauksme, reibšana, nabadzība un es slīdu dziļāk halucinācijās, kuru saturs robežojas ar kristitietības, ezotērikas, māņticības, izspiegošanas, citplanētiešu un citu nevērīgi uztvertu, bet simboliski piesātinātu mācību drumslām. Kādu nakti trauksmes dēļ es nevaru iemigt. Un tajā novembra rītā, ilgi maļoties domu jūklī, es pieņemu lēmumu, ka man ir jāskrien plikām kājām pa tikko uzsnigušo sniegu uz Mākslas darbinieku namu, paceltās rokās turot Valda Celma veidotu numeroloģisku spēka zīmi - uz plastmasas pamatnes salipinātu krāsaina Orakāla kvadrātiņu ornamentu. Man ir aizdomas, ka viss mājās pieejamais ēdiens ir sazāļots, ka tēva balsinātie vannasistabas griesti ir klāti ar kokaīnu, ka krāsns čuguna durvis patiesībā ir VDK paslēpts zelts, es tieku novērtos un šīm lietām nāks pakaļ. Un vienīgais, kas mani var pasargāt, ir šis rituālais skrējiens. Mākslas darbinieku namā spēka zīmju planšeti paslidinu zem kādas darbnīcas durvjapakšas (to mani izbrīnītie draugi vēlāk atdeva). Skrējienā bija doma tikt līdz Latvijas Televīzijai un padoties policijai, jo mana māja taču ir pārpildīta ar nelegālām vielām. Uz īsu brīdi ieslēdzās saprāts, un es saīsināju savu trasi.

Skrējienā atpakaļ jau tuvu mājām man uzmanību pievērš kāds krievs sporta tērpā, iesmejot par manām neapautajām kājām jautā, vai mīlu sniegu? To mana trauslā brīvi pa asociāciju reģistriem slīdošā uztvere pārveido par jautājumu: "Vai es mīlu heroīnu?" Man ir tik ļoti bail no heroīna, ka šīs bailes pārņem visu manu pasauli. Es klauvēju pie kaimiņienes durvīm. Mani sasilda, es nomierinos un man ir sajūta, ka esmu piedzīvojis apskaidrību. Mani aizved uz Tvaika ielu. Kopš 2001. gada līdz pat 2005. Tvaika iela man bija jāapmeklē kādas trīs reizes. Katru reizi ar drusku citu pavērsienu. 2006. gadā man ir 25, un man ir izrakstīti trankvilizatori - tie man būs jālieto trīs gadus, bet no tiem man ir grūti domāt, un mūziku rakstīt nav iespējams. Ar kāda ārsta palīdzību spēcīgo medikamentu devas tiek ātri samazinātas un pārtrauktas, un es aizbraucu uz Īriju strādāt par celtnieka palīgu, lai pēc gada atgrieztos Latvijā uz trim gadiem, atkal piedalītos Latvijas kultūras dzīvē. Un tad 2009. gada oktobrī es devos uz Angliju, kur šobrīd dzīvoju jau astoņus gadus. Kopš 2006. gada vairs nekādi medikamenti man nav bijuši nepieciešami."
 

Viss pašiem jāaudzē

Savā tagadējā Londonas grupā Silver Clouds Gonzo spēlē taustiņinstrumentus, programmē, raksta vārdus un arī dzied kopā ar pārējiem. Grupā ir divi itāļi, un tagad vēl pievienojusies meitene no Malaizijas. "Muzikālais virziens – mēs to dēvējam par sintpopu ar surf ģitāras elementiem. Londonā var sākt spēlēt open mic nights, un tādu vietu ir diezgan daudz, kur ņem, neskatoties uz to, vai tev ir fani vai nav. Nākamais līmenis ir, kad jau izveidojas fanu bāze, ko var uzkačāt Facebook – tagad viss fokuss ir uz sociālajiem tīkliem. Ja ir kāds tūkstotis cilvēku, kas izrādījuši interesi, par tevi jau sāk interesēties promoteri, pieņemot, ka varēsi nodrošināt kaut kādu cilvēku skaitu, kas atnāks. To viņi gada laikā jau bija izdarījuši, un tad pieaicināja mani, jūtot, ka ir vajadzīgs kāds, kurš varētu vairāk rūpēties par skaņu, un to uzticēja man. Līdz festivālu sezonai jāpaspēj sevi parādīt, uzturēt Londonā to klātesamības efektu. Jo pilsēta ir liela, grupu daudz un, lai dabūtu pilnu zāli, tas viss pašiem ir jāaudzē," par muzikālās karjeras kāpņu sistēmu Londonā stāsta Mārtiņš.

Gonzo atceras Andas Kļaviņas interviju SestDienā par 2000.gadu, kurā viņš ticis nosaukts par vientuļnieku jeb lēnīgu savādni. Strādājot kopā ar dažādiem producentiem, izdevies smelties iedvesmu no daudziem talantīgiem mūziķiem - dziedātājas Taka Boom, pašiem labākajiem sesiju pūtējiem, kuri ierakstos spēlējuši ar Brand New Heavies, Blur un Emiju Vainhausu. Viņš uzsūc sevī informāciju un it kā kaut kam gatavojas.

Tas ir mūžīgais jautājums – vai es gribu nodarboties ar mūziku vai mūzikas teoretizēšanu? Varbūt studēt filozofiju?

Mārtiņš pats sev uzdod jautājumus. Varbūt jāuzraksta par to visu grāmata, savu pieredzi dokumentējot un to nododot citiem cilvēkiem? Kaut ko viņš jau rakstot – tās ir abstrakcijas, salikti vēstījumi, scenāriji un stāsti, sapņu pieraksti. "Bjorka, piemēram, saka: Islandē mēs cienām cilvēkus, kuri visu kaut ko ļoti labu dara, un mums ir tāds uzskats, ka grāmatas jāraksta tikai tiem, kuri sasnieguši sešdesmit gadu vecumu, un tikai tad tā būs vērtīga citām paaudzēm. Tā pieredze dod mieru, jo ir, ko atcerēties, un arī dzen uz priekšu. Tagad, atbraucot uz Kubas koncertu, sanāca vairāk pakomunicēt ar tuviniekiem. No mammas puses visi ir muzikāli cilvēki. Laikam jau nekur tālu no tās ābeles es neesmu aizripojis."

Nospēlējis ar Kubu šīgada koncertus Latvijā, iespējams, arī kādu dīdžeja setu, Gonzo dosies atpakaļ uz Londonu un plāno šeit atkal atgriezties nākamgad, lai ierakstītu otro Kubas albumu. Gaidīsim!

Top komentāri

Aristīds
A
Cik skarbi un patiesi! Paldies par šo rakstu. Gonzo - Tu esi mums vajadzīgs.
melodija
m
paldies par atklātību. kaut mēs daudzi būtu tik drosmīgi runāt visu, kā bijis, kam esam gājuši cauri. truth matters
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja