Deivs Gehens. DM pārdzīvos mūs visus
Veselīga sejas krāsa, nevainojams manikīrs un rokstāra starojums. Tērpies melnā, Deivs Gehens izskatās izgulējies, kopts un emocionāli atvērts. Arī dēmoniski valdzinošs. Viņa izskatā nekas vairs neliecina par pašdestruktīvo pagātni. Par to atgādina dziesmas, bet šoreiz Deivs nevis dzied, bet runā. Mūsu saruna notiek Londonā, slēgtajā biedru klubā Home House.
Latvijā un dažās citās Austrumeiropas valstīs Depeche Mode mūzika vienmēr ir bijusi vairāk nekā mūzika. Cilvēki jūs mīl tā, kā viņi nemīl nevienu citu grupu. Rīgā spēlēsiet jau ceturto reizi. Vai, koncertējot Latvijā, izjūtat to īpašo enerģiju un mīlestību, kas nāk no publikas?
Protams. Visās valstīs, kur uzstājamies, fanu atsaucība un reakcija uz mūsu dziesmām ir lieliska, bet dažās valstīs mūs uzņem daudz trakāk nekā citur — jā, jā! To nevar nesajust.
Nākamgad Depeche Mode svinēs 30 gadu jubileju. Kas ir mainījies, un kas nav mainījies šajos gados?
Viss ir mainījies, un nekas nav mainījies. Kopā esam radījuši tik daudz mūzikas! Mākslinieks vienmēr cer, ka viņš aug, radoši attīstās, un es ceru, ka mēs arī augam — gan kolektīvi, gan personīgi. Labi, ka šī izaugsme ir kaut kas tāds, ko var sevī just. Kad izaugsmes nav, tu arī to jūti. Dažreiz top ieraksti, kas kļūst par svarīgiem posmiem karjerā, kas ļauj sasniegt nākamo līmeni. Mums tikko iznāca albums Sounds of the Universe — jūtu, ka līdz tam bija jānobriest, jāizaug. Šis disks ir cieši saistīts ar mūsu iepriekšējo darbu Playing the Angel (2005). Abus albumus producējis Bens Hiliers (strādājis ar britu grupām Blur, Doves, Elbow. — J.J.). Viņš prot pamodināt, iedarbināt un veicināt radošumu, kas ir grupas iekšienē. Bieži vien tieši šāds cilvēks mūziķiem ir nepieciešams, Bens ļoti labi prot iespert pa dibenu — tā, lai tevi iedvesmotu. Viņš ir ļoti muzikāls un radošs producents. Viņš zina, kā izvilkt no māksliniekiem dziesmas un ko ar tām darīt. Viņš saprot, ko mēs mūzikā gribam pateikt. Viņš perfekti izveido atmosfēru un skaņu ainavu, kurā dziesma var dzīvot. Bens zināja, kādas būs šīs Visuma skaņas/Sounds of the Universe un kurā virzienā mums jādodas, vēl pirms mēs sākām darbu ierakstu studijā.
Jau divos DM albumos, jaunāko ieskaitot, līdzās dominējošā autora Mārtina Gora dziesmām iekļautas arī jūsu sacerētās kompozīcijas. Kā ir mainījušās jūsu personiskās attiecības ar DM repertuāru — īpaši tagad, kad beidzot esat ne tikai dziedātājs, bet arī līdzautors?
Katra Depeche Mode dziesma man kaut ko nozīmē, taču šīs sajūtas visu laiku mainās. Dažas pavisam vecas kompozīcijas mani vairs nesaista, tās nešķiet interesantas, piemēram, Vinsa Klārka (grupas dalībnieks 1980.—1981.gadā. — J.J.) dziesmas, kas tika sacerētas pirmajam DM albumam. Pateicoties šim albumam, mums ir atvērušās daudzas durvis, bet šīs dziesmas ir grūti novietojamas līdzās Mārtina Gora kompozīcijām. Mārtina dziesmas man ir daudz personiskākas — visus šos gadus esmu tās dziedājis, man tās ir piepildītas ar ļoti dziļām privātām sajūtām. Tās arī visu laiku mainās atkarībā no tā, kurā dzīves posmā pats esmu. Es teiktu, ka tās ir dziesmas par dzīvi. Un es pats mēģinu rakstīt tāpat — vai tas ir mans soloprojekts vai kompozīcijas, kas tagad ieiet DM repertuārā, — tie ir manas pieredzes stāsti, emocijas un refleksijas. Es tiešām gribu visu laiku mainīties, un dziesmas kļūst par pieturas punktiem manas dzīves maršrutā. Man patīk, ka mūzika dod iespēju reflektēt par jebkādiem notikumiem un izjūtām. Cik banāli tas arī skanētu, dziesma ir ideāla pašizpausmes iespēja, un man tas ir svarīgi.
Klausītāji novērojuši, ka kopš albuma Exciter (2001) katrs jūsu disks ir nevis hitu kolekcija, bet vispirms viengabalains pabeigts stāsts ar savu sižetu un dramaturģiju. Kā līdz tam esat nonākuši?
Izņemot pirmos divus ierakstus, vienmēr esam centušies veidot albumus tieši tā — kā vienu veselu, nedalāmu darbu. Šis posms mums ir sācies ar albuma Construction Time Again (1983) izdošanu. Liela loma šajā procesā bija Alanam Vailderam (DM sastāvā spēlēja 1982.—1995.gadā. — J.J.). Viņš uzskatīja, ka jāspiež nevis uz singliem, bet gan uz albuma kopējo stāstu, kas šo darbu turēs kopā. Tajos laikos, 80. un 90.gados, singliem mūzikas industrijā bija ļoti svarīga nozīme, tagad vairs ne. Mēs sevi redzējām kā grupu, kas ir spējīga radīt hitus, bet tajā pašā laikā piedāvā vienu veselu mākslas darbu — mūzikas albumu. Joprojām gribas cerēt, ka mūsu albumos ir šādi zibšņi vai virsotnes — sauciet tos par singliem vai hitiem —, bet tie netraucē uztvert albumu kā vienu pabeigtu aktu.
Par hitu jau ir kļuvis jaunā albuma pirmais singls Wrong.
Es šo dziesmu uztveru par melno komēdiju, kas ir gan jautra, gan izaicinoša, gan patētiska. Kad attiecībās ar mīļoto cilvēku iestājas krīze, jūs parasti ar pirkstu rādāt uz viņu — tieši tas otrais ir iemesls visām bēdām. Tikai pēc tam, kad varbūt jau ir par vēlu, tu saproti, ka problēma ir tevī. Šī dziesma, ko Mārtins sacerējis, ir stāsts par šādu situāciju — par visām nepareizajām, greizajām lietām cilvēka dzīvē, par ilūzijām un pašapmānu. Tas ir humora pilns gabals! Par jaunā albuma pirmo singlu mēs to izvēlējāmies tāpēc, ka tā nav dziesma, kādu radiostacijas varētu nemitīgi spēlēt, — tā vienkārši neiederas formātā, bet tieši Wrong vislabāk raksturo pārmaiņas DM skanējumā un virzienā.
Tas ir tas, ko mēs vienmēr esam centušies darīt, — mēģinājām ielauzties teritorijās, kas mums bija svešas. Kad jau ir tik daudz kas paveikts, sacerēts un ierakstīts, arvien vairāk gribas sevi pārbaudīt un izaicināt. Galu galā mēs to visu darām paši sev — mēs nodarbojamies ar mūziku, lai risinātu savas iekšējās problēmas, lai no kaut kā atbrīvotos un lai kaut kādas sajūtas un emocijas iepītu mūzikas audumā. Viens no iemesliem, kāpēc DM dziesmas kļuva tik populāras, ir klausītāju spēja identificēties ar tām cilvēciskajām lietām, kas jūtamas mūsu skaņdarbos. Arī tīri muzikāli daudziem ir labi saprotama un tuva mūsu valoda.
Kā jūs raksturotu albuma Sounds of the Universe muzikālo valodu?
Šoreiz meklējām plašāku, apjomīgāku, piesātinātāku skanējumu. Principā mēs par to savā starpā nekad nerunājam, mēs neaizraujamies ar verbālām ekspresijām. Dziesmām, ko esmu sacerējis, gribēju tādu kinematogrāfisku, piepildītu skanējumu. Šim albumam esam ierakstījuši vairāk nekā divdesmit dziesmu — mums tas nav raksturīgi, parasti koncentrējamies tikai uz tiem skaņdarbiem, kuriem noteikti garantēta vieta albumā. Šoreiz atļāvāmies pilnībā pabeigt daudz vairāk kompozīciju, tāpēc bija ļoti grūti izšķirties, kuras dziesmas iekļaut diskā. Mums tas ir nopietns un laikietilpīgs process: kura dziesma būs pirmā, kura būs pēdējā, kas notiks albuma vidū... Mēs to visu joprojām plānojam tikpat filigrāni, kā vinila plašu laikos, kad albumam bija divas puses. Šis process mani fascinē! Diemžēl mūsdienās arvien vairāk cilvēku mūziku lejupielādē internetā, un digitālais formāts ir kaut kas pilnīgi cits — tas ļauj sabojāt dziesmu secību un paņemt tikai to gabalu, kuru klausītājs vēlas. Taču albums nav domāts baudīšanai tādā veidā! Mēs to esam iecerējuši citādi! Tas ir tāpat kā paņemt gleznu un izgriezt no tās tikai to fragmentu, kas tev patīk. Tā ir ņirgāšanās par mākslu!
Ja Sounds of the Universe būtu izdots vinila platē, kurā vietā beigtos pirmā puse?
Visticamāk, otrā puse sāktos ar kompozīciju In Sympathy, kas ir sestā dziesma albumā.
Internetā varēja noskatīties videosižetus par albuma tapšanas gaitu. Jums vienmēr ierakstu studijā iet tik jautri?
Jā, mēs taču esam jautri cilvēki. Lai ko jūs par mums lasītu un lai ko mēs paši stāstītu par attiecībām grupā, studijā mums vienmēr ir neprātīga prieka momenti, kad smiekli satricina sienas. Mums patīk kārtīgi ierēkt! Mums ir tipiska angļu humora izjūta ar labu sarkasma devu. Mēs protam cits citu izjokot un smieties par sevi. Strādājot ar albumu Sounds of the Universe, mēs bijām sadalīti trijās komandās un katru dienu spēlējām galda futbolu. Komanda, kurai labāk veicās spēlē, bieži vien varēja diktēt savus noteikumus ierakstu studijā. Tas bija labs veids, kā panākt savu, tikai vispirms vajadzēja uzvarēt futbola spēlē.
Bija patīkami, ka šis albums tika ierakstīts Santabarbarā, kur dzīvo Mārtins, un Ņujorkā, kur dzīvoju es. Studijā mēs bijām atvērti visādām idejām, mēs daudz eksperimentējām — gluži kā senos laikos, kad mēģinājām atklāt jaunas skaņas un trokšņus, izmantojot visu, kas bija pa rokai.
Kā šīs jaunās dziesmas izklausīsies turnejas Tour of the Universe programmā? Vai būs grūti pārveidot tās koncertskanējumam?
Disks Sounds of the Universe ir tikpat elektronisks kā Playing the Angel. Taču jaunā albuma ierakstā izmantots daudz vairāk instrumentu, tur ir daudz vairāk spēlēšanas — tie ir gan analogie mūzikas instrumenti, gan ģitāras, gan bungas un bungu mašīnas, gan virtuālās skaņas, gan trokšņi. Jaunajās dziesmās burvīgi skan ģitāras, ir sarežģīti vokālie aranžējumi, daudzslāņainas vokālās harmonijas — to visu būs diezgan grūti izpildīt koncertā. Piemēram, kompozīcijā Peace skan ap divdesmit balsīm! Šovā dziesmām būs cits skanējums nekā albumā. Taču fona vokālistu šajā turnejā mums nebūs, ar vokāliem paši tiksim galā — Mārtins un es.
Vai Depeche Mode mantojums un ietekme jūs pašu reizēm neapspiež?
Es pats joprojām cenšos izprast, ko man nozīmē grupa Depeche Mode. Es to visu uztveru ļoti mierīgi. Mārtins raksta brīnišķīgas dziesmas, tagad arī man ir iespēja papildināt DM repertuāru ar saviem sacerējumiem. Jauno albumu ierakstījām tik viegli! Mārtins mani visādi atbalstīja — viņš palīdzēja ar idejām, palīdzēja uzlabot manis sacerētās kompozīcijas. Mēs visi tagad esam ļoti patīkamā dzīves un daiļrades posmā. Esmu laimīgs, ka Mārtins labi jūtas, ka viņam viss ir kārtībā ar veselību. Viņš vairs nedzer, jo tas tiešām bija stulbi. Viņš pārstāja dzert mūsu 2006.gada turnejas vidū. Man šķiet, alkohols Mārtinam nevis palīdzēja, bet tikai traucēja sasniegt to, ko viņš vēlējās sasniegt. Viņš saprata, ka stipri maldās, dzīvojot ar stereotipu, ka māksliniekam ir jācieš un jābūt izmisumā, lai radītu kaut ko augstvērtīgu. Tādā stāvoklī, līdz kuram viņš sevi bija novedis, idejas viņam neradās. Tagad viņš ir kļuvis cits cilvēks. Man atkal ir prieks būt ar viņu kopā, strādāt ar viņu.
Tagad mēs visi esam ļoti optimistiski noskaņoti — vairs neesam tik traģiski un drūmi, kādi kādreiz bijām. Mūsu dziesmās vienmēr skanējušas ironiskas un sarkastiskas intonācijas, bieži vien tās netika pietiekami labi sadzirdētas. Melnais humors un Depeche Mode vienmēr gājis roku rokā! Mūsu mūzika un dziesmu vārdi tika interpretēti visādi. Taču ir jāatceras — tas, ko jūs esat sapratuši, klausoties mūziku, nav obligāti tieši tas, ko ir domājis dziesmas autors. Mārtins uzskata, ka tas pat ir labi, ja cilvēkiem ir savas dziesmu interpretācijas. Galvenais ir tas, ka rodas emocionālā saikne ar mūziku.
Runājot par Depeche Mode kā par grupu, gribu teikt, ka mūsu nopelni un mūsu loma cilvēku dzīvē ir nesamērojami lielāka nekā mūsu personiskais — Mārtina, Deiva un Endija — ieguldījums šajā darbā. Depeche Mode ir organisms, vienība, spēks, kas jau dzīvo savu dzīvi, un tas pārdzīvos mūs visus. Jūtamies pagodināti, ka esam cienīti gan klausītāju, gan mūziķu vidū. Ir ļoti patīkami dzirdēt, kad mākslinieki saka, ka esam viņus ietekmējuši vai iedvesmojuši. Intervijās mūs ir pieminējuši grupas MGMT mūziķi — es par to biju ļoti priecīgs, jo pērnajā gadā iznākušais MGMT albums bija viens no labākajiem ierakstiem, ko pēdējā laikā esmu dzirdējis. Un MGMT pat ir izveidojuši mūsu jaunās dziesmas Fragile Tension remiksu.
Kādu mūziku klausās jūsu bērni?
Mans dēls Džeks (21) klausās visu, viņš pastāvīgi cenšas atrast kaut ko jaunu. Manas meitas Stellas (8) dzīvē pēc aizraušanās ar Mailiju Sairesu un seriālu Hannah Montana ir iestājies puišu grupas Jonas Brothers periods, bet Stellai patīk arī tēta dziesmas. Manas sievas Dženiferas dēls Džimijs dod priekšroku repam — viņa istabā skan Public Enemy, bet komerciālu repu viņš gan neklausās.
Jūs izskatāties ļoti labi un veselīgi. Kā uzturat sevi tik labā formā?
Izskats arī ir cītīga darba rezultāts, nekas nenotiek pats par sevi. Pirms turnejas sākuma katru dienu esmu sporta zālē. Parasti eju uz nodarbībām trīs četras reizes nedēļā, bet tagad — intensīvāk. Tikpat nopietni kā ar ķermeni strādāju ar savu balsi: vokālās nodarbības man ir kā reliģija, es pret tām izturos ar lielu pietāti un uzmanību. Tas viss man palīdz labāk darīt savu darbu mūzikā, tas palīdz sagatavoties ierakstiem un koncertiem. Laba fiziskā un vokālā forma iedvesmo. Man ir sava studija Ņujorkā, es tur esmu katru dienu, lai izdarītu kaut ko jēdzīgu, lai sacerētu vismaz vienu rindiņu vai melodisku fragmentu. Ja man izdodas, jūtos laimīgs.
***
Sestdien, 25.aprīlī, Rīgas klubā Pulkvedim neviens neraksta plkst.22 notiks Depeche Mode fanu kluba rīkotais albuma Sounds of the Universe prezentācijas pasākums. Grupas fani varēs iegādāties jauno disku par zemāku cenu, nekā tas pieejams mūzikas veikalos. Līdz pat agram rītam klubā skanēs DM mūzika. Par nakts audiovizuālo saturu rūpēsies ilggadējie DM fani — DJ Vital un VJ Roman.
Ieejas maksa Ls 4.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.