Esmu uztraucies, kā tad, kad šeit sāku studēt kā trompetists. Uzkāpjot uz šīs skatuves, uzreiz jūtu, ka man ir sausa mute: ka nevarēšu nospēlēt tā, kā es gribēju. Aiz skapja viss skan labi, bet problēma ir, ka to skapi nevar uzlikt uz skatuves – pasaulslavenais latviešu diriģents Andris Nelsons atzinās studentiem un visu paaudžu Latvijas mūziķiem, kuri pārpilnajā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas zālē bija klāt, viņam saņemot Mūzikas akadēmijas Goda profesora diplomu. "Skolotājs ir visaugstākā no profesijām, un saņemt šādu nosaukumu ir liels pagodinājums. Tajā, ko dzīvē darām, primārais nāk no Dieva, tāpēc mums visā ir jādalās. Es gribētu dalīties savā nelielajā pieredzē, ko esmu guvis kā mūziķis un diriģents. Visdrīzāk pārdomās, ko nevajag darīt," viņš teica, pateicoties gan par Mūzikas akadēmijas Goda profesora titulu, gan akadēmiķa (LZA goda locekļa)) nosaukumu, kurš diriģentam tika piešķirts jau 2012. gadā, taču diploms viņa rokās gūla pirmdien. Diriģentam šoruden pasniegts arī Latvijas valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis.
Vajag veselīgu fanātismu
LR3 programmas Klasika direktores Gundas Vaivodes vadītajā sarunā Andris Nelsons runāja gan par darbu ar orķestriem, gan par mācīšanos, kas mūziķim jāturpina visu mūžu, un pat atminējās pirmo atklāsmi par mūzikas neparasto spēku, ko piecu gadu vecumā piedzīvojis Riharda Vāgnera operas izrādē Tanheizers Latvijas Nacionālajā operā. "Es uzskatu, ka ir ļoti daudz jāklausās dažādu skolu un tradīciju pārstāvjus. Ir ļoti svarīgi klausīties mēģinājumus, tā ir viena no lielākajām skolām. Es pats pie jebkuras iespējamības klausos kolēģus, vienalga, vecākus vai jaunākus. Tas ir jautājums, kā mēs izmantojam savu laiku un naudu. Vajadzīga veselīga fanātisma deva," Andris Nelsons atcerējās, kā pats, vēl būdams Operas orķestra mūziķis, ar vislētāko vilciena biļeti kopējā vagonā braukājis uz Pēterburgu vērot izcilu diriģentu un orķestru mēģinājumus Marijas teātrī un Filharmonijā. "Skatoties diriģenta un orķestra muzicēšanu, var rasties mānīgs iespaids. Tikai brīdī, kad aizveram acis, jūtam, kā orķestris skan, kāda ir tradīcija, cik kustīgi un enerģētiski viņi spēlē. Citreiz liekas, tāds ugunskurs deg pa vidu. Bet vizuāli to neredz." Piemēram, amerikāņu orķestri ir vizuāli atturīgāki. Tajā skaitā arī Bostonas simfoniskais orķestris, kura galvenais diriģents Andris Nelsons ir kopš 2014. gada. Nākamsezon tam piepulcēsies Leipcigas Gewandhaus.
Siltuma vilnis
Par diriģenta uzdevumu Nelsons uzskata "dot mūziķiem brīvības sajūtu vai vismaz ilūziju, iedvesmot, lai mūziku radītu kopā". Un tomēr, vai stājoties orķestra priekšā, pašam nekad nav bail? "Es nevarētu būt diriģents – egoisma izpaudējs, vienīgās taisnības nesējs vai vienkārši savas ārišķības izrādīšanai. Tā, protams, arī ir uzdrošināšanās – dalīties savā mūzikas sajūtā. Pirmo diriģēju Emīla Dārziņa mūzikas skolas orķestri, kurā pats spēlēju trompeti. Diriģents Normunds Vaicis vienreiz neatnāca uz mēģinājumu, un es iedomājos, kāpēc būtu jāiet mājās? Piegāju pie pults: mēģinām! Spēlējām Bēthovena 1. simfoniju. Es nezinu, kur man radās drosme. Drosme man rodas ikdienas brīžos: ja vajag sist, tad jāsit. Bet tieši diriģējot radās drosme, kas man nebija, ne spēlējot trompeti, ne dungojot (dziedot). Kad piegāju pie pults, visa mana kautrība, ko es daru un kā es izskatos, pazuda. Par lielu brīnumu bija sajūta, ka komponists ir tepat blakām un kāds man palīdz, saka, ko teikt. Un bija liels siltuma vilnis pret cilvēkiem, mūziķiem. To, vai ir diriģenta spējas, var noteikt tikai, nonākot kontaktā ar kori vai orķestri," uzskata Andris Nelsons.
Diriģējot pasaulē slavenos orķestrus, viņam izdevies programmās iekļaut arī latviešu komponistu skaņdarbus – piemēram, Lucernas festivāla zālē viņa vadībā izskanēja J. Mediņa ārija, ar Berlīnes filharmoniķiem atskaņots Pētera Vaska Cantabile. Nelsons pirmatskaņojis vairākus Ērika Ešenvalda opusus. Jau paredzēti nākamie divu latviešu komponistu darbu pirmatskaņojumi ar Bostonas un Leipcigas Gewandhaus simfoniķiem. Plānos ir arī turneja ar Gewandhaus 2018. gada rudenī pa Skandināviju, ar koncertu arī Liepājā. Rīgā? "Ir nepieciešams arī Rīgā uzbūvēt labu koncertzāli. Ticu, ka mēs to varam kopā panākt." Lūgts raksturot latviešu mūzikas būtību, diriģents atbild – "Kora mūzika. Tas, ka kora muzicēšana un dziedāšana mums ir tik dziļi gēnos, apzināti vai neapzināti ietekmē arī simfoniskās mūzikas rakstīšanas veidu un formas sajūtu. Saistība ar balsi, sirds pulsu. Ir sajūta, ka vari šo dziedāt. Dzinulis mūsu tautai ir neliels mazohisms. Par to liecina mūsu mūzika, mūsu izvēlētās tēmas, tempi un attiecības. Mums vajag šo sajūtu, ka mums kāds mazdrusciņ dara pāri. Tas mums dod lielu spītu un ļoti lielas darba spējas pierādīt, ka mums nevajag darīt pāri. Mums nepietiek drosmes to pateikt, bet mēs to pasakām caur saviem darbiem."