Ilgais ceļš mājup

Koncertam Sapņu fabrikā 6.novembrī (plkst.19) viņi gatavo īpašu gruzīnu un latviešu tautas mūzikas programmu, kurā sadziedās un saspēlēs kopā ar Valta Pūces Etnogrāfiskā orķestra dalībniekiem. Šonedēļ viņi jau paspējuši koncertēt Ventspilī un sniegt meistarklasi Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tās radošie rezultāti taps dzirdami 7.novembrī festivāla klubā — bārā Kapteiņa Enriko pulkstenis (plkst.22).Mīlestība ar humoru "Atbraucām, jo mums te patika, šeit patika arī mūsu muzicēšana. Par laimi mums ir tāda profesija, ka apkārt vienmēr ir jauki cilvēki un gaisotne. Gadās arī izņēmumi! Taču latvieši mūs pilnīgi savaldzinājuši. Visi tik labestīgi," priecājas Zurabs. Trio nosaukums The Shin gruzīniski nozīmē "ceļš mājup", un "tieši šādu ceļu mūzikā arī ejam", virtuozi ieskandinot ģitāru, paskaidro Zaza. Tam iemesls ir ne tikai tas, ka mūziķi jau 15 gadu dzīvo Vācijā. Gruzīnu tautas mūzikas zināšanu un izjūtu viņi savieno ar džezu un citām mūsdienu strāvām, kreatīvi apvienojot ar cittautu mūzikas saknēm. "Mēs esam pirmie gruzīnu švābi — viesi joko par to, ka, kopš 1993.gada dzīvodami Štutgartē, Vācijas Švābijas daļā, kļuvuši lēnīgāki un prātīgāki. Bet to, kā 1993.gadā pieci jauni gruzīnu mūziķi devās uz Vāciju, varētu aprakstīt romānā. "Mūsu dēļ pat apturēja lidmašīnu. Tā jau bija uz skrejceļa, bet mēs vēl lidostā strīdējāmies ar robežsardzi, jo pasēs trūka jaunās, brīvās Gruzijas zīmoga. Mums teica — ja paspēsit dabūt zīmogu, lidosiet. Tad divi veiklākie traucās taksī uz Tbilisi, bet pārējie likām lietā visu savu aktiermeistarību, lai iegūtu laiku: tūļājāmies ap bagāžu, kaut ko muldējām. Kā gruzīnu filmās. Visi juta mums līdzi. Un mēs paspējām! Mums noteikti bija jābrauc, jo toreiz tas bija izdzīvošanas jautājums." Zaza atminas, ka sākumā arī Vācijā nebija viegli. "Taču manai mentalitātei vajadzēja to, ko tur iemācījos, — laika izjūtu, disciplīnu un nopietnību darbā. Bet es domāju, arī vāciešiem šo to derētu aizgūt no gruzīniem", viņš prāto. Mācīties no citiem esot ļoti interesanti. Jaunībā Tbilisi izspēlējušies Roberta Sturuā teātrī, viņi nu aizrautīgi muzicē kopā ar vāciešiem, indiešiem, turkiem, bulgāriem. Pašlaik top Melnās jūras tautu mūzikas projekts. "Sadarbība mūs iemācījusi nelipināt formāli dažādu kultūru mozaīku: jārok dziļāk un radoši! Sajūtot, ka esam viena liela veseluma mazas daļas. Mans orientieris: vispirms šo mūziku jāciena un jāiemīl. Un visu jādara ar humoru un mīlestību. Ja humors ir bez mīlestības, tad tas ir sarkasms," Zaza paskaidro. Gruzīnu humoru viesi salīdzina ar adžiku, ko sauc par nacionālo humoru virtuvē. Un katram labam cilvēkam vismaz tāltālos senčos noteikti esot gruzīnu vecmāmiņa." Svarīgās vecmāmiņas Vecmāmiņas ir ļoti svarīgas. Piemēram, Zurabs savu pirmo muzikālo izglītību ieguvis, jau agrā bērnībā klausoties vecmāmiņas un viņas abu māsu dziedāšanā. "Sievietes Gruzijā dzied tikpat lieliski kā vīri un dažreiz pat labāk, pieprot arī slaveno daudzbalsīgo, polifonisko dziedāšanu," viņš stāsta. Taču Zuraba pirmā profesija bijusi eksakta, viņš 13 gadu Tehniskajā universitātē pasniedzis datorprogrammēšanu. Savukārt Zaza ir matemātiķis, zinātņu kandidāts. Mūziķu diplomus abi ieguvuši vēlāk. "Mums bija divas sejas. Viena sabiedrībai, otra sirdij. Skolas gados mūs ieinteresēja džezs, bet to padomju gados varēja apgūt tikai pagrīdē. Mums bija izcili "pagrīdes" skolotāji — pianists, tagad jau Kanādā dzīvojošais Lavrentijs Džindžaradze un ģitārists Vladimirs Giorgadze. Caurām dienām vingrinājos Pionieru pilī, burtiski dzīvoju tur, izbaudot senās pils noslēpumaino noskaņu. Tas bija kā filmā Stalkers. Tur gāja visi, kas gribēja brīvību un džezu!" Jauno talantu konkursā teikts, ka šie ir vienīgie puiši, kuri dienās kļūs mūziķi. Taču tālāk viņus nevirzīja. Jo skaņdarbs saucās Ibērija (senais Gruzijas vārds) un tajā skanēja gruzīnu tautas mūzikas intonācijas. Tāds bija mājupceļa The Shin sākums.