Keitija Melua. Miljons mārciņu mazulīte

Īpašu šarmu meitenei piešķir izcelsme — Keitija ir gruzīniete, kura jau sen dzīvo Londonā. Pirms viņas XXI gadsimta populārajā mūzikā valdīja Nora Džonsa un Daido, bet Keitijas zvaigzne uzlēca vienlaikus ar spilgtiem Džosas Stounas un Eimijas Vainhausas debijas albumiem. TvIzklaides korespondents sazvanīja Keitiju Dienvidāfrikā, lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā (intervija tika ierakstīta 16.septembrī) un uzdotu dažus jautājumus saistībā ar dziedātājas gaidāmo koncertu Rīgā. Šodien jums paliek 24 gadi. Kā jūtaties? Jūtos ļoti labi, paldies! (Keitijas balsī dzirdams fascinējošs Londonas akcents — J.J.) Esmu laimīga par to, ko daru. Man tas sagādā prieku, tas ir jautri, bet es vienmēr strādāju ļoti centīgi. Tāda arī ir mana dzīve. Tikko ierados koncertturnejā Dienvidāfrikā.Ko pati sev uzdāvinājāt šajā dzimšanas dienā? Patiesībā — neko, kaut gan šodien jau biju uz ļoti patīkamu masāžu. Tā arī bija mana dāvana sev!Vai esat cilvēks, kuru ir viegli pārsteigt un apmierināt? Mani ir viegli apmierināt, ja man dāvāsiet piedzīvojumus, pārdzīvojumus vai jaunu pieredzi. Ar materiālām dāvanām pārsteigt būs grūtāk. Pati ar lielāko prieku tērēšu naudu dārzkopības kursiem, nevis pirkšu sev dārgas dāvanas vai, piemēram, māju.Dzirdēju, ka jums Londonā pat ir neliels dārziņš. Jā! Vakar pirms izlidošanas es tur mazliet parušinājos. Man tur ir tulpes. Jūsu veiksmes stāsts ir diezgan unikāls. Jūs sadarbojāties ar nelielu ierakstu kompāniju — Dramatico Records, kurai nebija pieejami milzīgi reklāmas budžeti, ap jūsu vārdu netika sacelta ažiotāža presē, kā tas mēdz notikt, bet miljoniem klausītāju vienkārši sāka pirkt jūsu diskus. Kas bija šo panākumu noslēpums? Jā, strādāju ar neatkarīgu ierakstu kompāniju, bet tā ļoti ticēja manai mūzikai. Kompānijas vadītājs pat atkārtoti ieķīlāja savu māju, lai finansētu mana debijas albuma izdošanu. Tātad man tomēr bija finansiāls atbalsts. Nevajag mānīt sevi, ka viss noticis pats no sevis! Mani albumi tika reklamēti, bet, protams, ne tādā mērogā, kā to var atļauties pasaules lielākās ierakstu kompānijas. Mana mūzika pēc savas būtības ir pieklusināta un vienkārša. Mans tēls nav sarežģīts — tā esmu es un manas dziesmas. Manos koncertos nav īpašas scenogrāfijas un dejotāju — viss ir ļoti vienkārši, un tieši to publika arī vēlējās, kad 2003.gadā iznāca mans pirmais albums Call off the Search. Klausītāji bija noilgojušies pēc kaut kā īsta un nesamākslota. Taču neesmu tik naiva, lai teiktu, ka man vienkārši paveicies un veiksmei ir bijusi īpaša nozīme manā karjerā. Kā redzat sevi britu mūzikas industrijā? Vai jūtaties tajā kā savējā? Situācija britu mūzikā patlaban ir visai dīvaina. Pēc manas parādīšanās bija vērojami jau trīs dažādi mūzikas viļņi. Pirmais vilnis bija indie rock grupas. Otrais vilnis — 50.gadu soulmūzikas "reinkarnācija", ko iezīmēja Eimija Vainhausa, vēlāk arī Adele un Dafija. Trešais vilnis, kas šobrīd aktuāls, ir 80.gadu atgriešanās. Savukārt mana mūzika parādījās laika intervālā starp "Noras Džonsas ēru" un 50.gadu soulmūzikas aktualizāciju. Es nejūtos īsti piederīga nevienam no šiem grupējumiem, bet tajā pašā laikā esmu britu mūzikas industrijas daļa. Vai gruzīnu saknes nospēlēja kādu lomu jūsu panākumos? Cilvēkus taču vienmēr saista dažādu kultūru mijiedarbība. Jā, noteikti, mana izcelsme nospēlējusi savu lomu. Gruzīnu dziedājums, kā jūs zināt, ir ļoti īpašs — jūs taču gaidījāt, ka es to teikšu? Jo ko tad citu es varu teikt, gruzīniete būdama! Gruzīnu mūzika ir ļoti emocionāla un smalka. Tomēr manā gadījumā nostrādājuši daudzi faktori, ne tikai izcelsme. Jūs varat iedomāties, cik daudz mūziķu no dažādām pasaules kultūrām sacer dziesmas cerībā gūt panākumus, bet viņi tos tomēr negūst. Esmu pārliecināta, ka jāsakrīt vairākiem elementiem, vairākiem iemesliem, lai mūzika kļūtu patiesi mīlēta un pieprasīta. Bet jūs tomēr pārstāvat rietumu popmūzikas tradīcijas. Vai koncertos atskaņojat arī kādu gruzīnu dziesmu? Varbūt plānojat ierakstīt arī Gruzijas dziesmu albumu? Dažreiz koncertos varu nodziedāt kādu gruzīnu dziesmu, tas ir atkarīgs no mana garastāvokļa, no koncerta gaitas. Nākotnē noteikti gribu ierakstīt albumu, kas būtu gruzīnu mūzikas iedvesmots. Jā, patlaban esmu tuvāka rietumu popmūzikai, bet es tai cenšos piešķirt gruzīnu muzikālās kultūras esenci. Jūsu mājas ir Londona, jums ir britu pilsonība, bet kādas emocijas jūs pārņem, kad atgriežaties Gruzijā? Gruzija ir mana dzimtene, kurai joprojām palieku uzticīga, mana saikne ar to saglabājas. Manas dvēseles mājas ir tieši tur, mana sirds pieder Gruzijai. Lielbritānija ir manas "fiziskās" mājas. Droši vien bijāt ļoti uztraukusies, kad augustā Gruzijā sākās karš. Es par to uzzināju no drauga, kurš man atsūtīja īsziņu ar jautājumu, vai ar maniem radiem Gruzijā viss ir kārtībā. Sākumā pat nesapratu, ko viņš ar to domā, un tad ieslēdzu televizoru. Tas tiešām bija ļoti, ļoti briesmīgi. Par laimi, šobrīd situācija jau mazliet stabilizējusies. Tikko man būs brīvs laiks, gribu aizbraukt uz Gruziju, mums tur ir daudz radu. Es arī gribētu drīzumā sarīkot tur savu koncertu. Jūs esat uzstājusies eksotiskās vietās — pirms diviem gadiem sniedzāt zemūdens koncertu Ziemeļjūrā. Dziedājāt arī Parīzes Olympia koncertzālē un Londonas Karaliskajā Alberta zālē. Novembrī uzstāsieties milzīgajā O2 arēnā Londonā, kas patlaban ir viena no prestižākajām koncertu vietām pasaulē. Ko vēl vairāk var vēlēties? Godīgi sakot, tik daudz ko! Manas radošās vēlmes principā nav saistītas ar prestižām koncertu norises vietām. Man padomā vēl ir tik daudz albumu, kurus gribas ierakstīt. Man ir tik daudz plānu — nākotnē es gribētu strādāt ar jaunajiem mūziķiem, kuri tikai sāk savu ceļu. Gribu palīdzēt viņiem attīstīties un strādāt ar viņiem kā dziesmu autore un producente. Kādos dzīves brīžos jūtaties kā dīva? Kad man jāpiedalās rīta TV šovos — tas nozīmē, ka ir jāceļas ļoti, ļoti agri, bet es jūtos nogurusi un man nemaz negribas piedalīties šajos raidījumos. Taču galu galā parasti piekrītu — tādos brīžos vērts padomāt par to, kāda varētu būt tava dzīvē, ja tu nebūtu darījis to, ko dari. Kas ar mani notiktu, ja es nebūtu mūziķe? Kas notiktu, ja mana ģimene paliktu Gruzijā? Manuprāt, ir svarīgi to visu apzināties un būt spējīgam paskatīties uz savu dzīvi no citas perspektīvas.Vai jums ir patīkami būt popzvaigznei, par kuru visi rūpējas? Es to īsti nezinu, jo nejūtos kā zvaigzne. Būt slavenībai man nozīmē būt nedzīvam radījumam, kuru glorificē un pielūdz. Tieši tā es uztveru Frediju Merkuriju, Evu Kesidiju vai Leonardu Koenu. Jūs pieņemat, ka šie cilvēki nav normāli. Un iemesls, kāpēc es nejūtos kā zvaigzne, ir tāds, ka es atrodos savā ķermenī, esmu dzīva būtne — vismaz man tā šķiet. Pastāstiet, kā rodas jūsu dziesmas. Jūs tās komponējat, spēlējot ģitāru vai klavieres? Dziesmas pirmsākums ir emocija. Kaut kāda sajūta vai dzīves brīdis, ko gribas iemūžināt, apskatīt zem mikroskopa. Parasti, sacerot dziesmas, es spēlēju ģitāru, bet nesen iegādājos klavieres un patlaban pārsvarā komponēju klavieru pavadījumā. Sākumā rakstu vārdus, un tad pienāk melodijas kārta — izmantoju mūziku, lai paustu to, ko nevar izteikt ar vārdiem.Kādām emocijām būs veltītas jūsu jaunākās dziesmas? Es izjūtu duālismu — manas personības divu pušu konfrontāciju. Viens no duālisma rašanās iemesliem ir valoda: bērnībā runāju un domāju gruzīnu valodā, bet jaunībā sāku mācītes, runāt un domāt angļu valodā. Iekšēji notiek kaut kāda sadursme. Manī ir daudz pretrunu — un es pētu šo fenomenu. Jaunu dziesmu ieraksti vēl nav sākušies. Decembrī iznāks manu hitu apkopojums, ko papildinās trīs jaunas kompozīcijas, bet nākamais albums iznāks ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Britu mūzikā tagad ir daudz brīnišķīgu jauno dziedātāju — ne tikai Eimija Vainhausa, bet arī Adele un Dafija. Vai esat viņas satikusi? Vai izjūtat konkurenci? Nē, neesmu ar viņām pazīstama un starp mums nav nekādas konkurences. Adeles un Dafijas karjera ir tikko sākusies, viņas šogad izdeva debijas albumus. Man jau ir trīs albumi. Nedomāju, ka varat mūs salīdzināt. Es jau esmu trešajā klasē, bet viņas — pirmajā. Viņas ir manas jaunākās māsas! Kādu padomu varat sniegt jaunajām dziedātājām? Kā saglabāt veselo saprātu? Tas ir individuāli. Nav viena padoma, kas derētu visiem. Jaunajiem es tomēr novēlētu neatteikties no cilvēkiem, kuri ir… godīgi un atklāti, pat rupji. Centieties pieņemt cilvēku atklātumu — pat ja tas nav tas, ko vēlaties dzirdēt. Neuzticieties cilvēkiem, kuri "lien jums d….ā" — viņi vienkārši baidās jūs sarūgtināt.Laikraksts The Sunday Times apgalvo, ka esat neticami bagāta — jums ir 18 miljoni sterliņu mārciņu! Velns parāvis! Viņi tiešām tā saka? Nu, es jums neatklāšu, cik man ir naudas, bet varu teikt, ka šī summa nemaz neatbilst patiesībai. Kāds tad bija jūsu jautājums? Tas nebija jautājums, tā bija mana piezīme. Vienkārši gribēju jums atgādināt, cik vērta esat! Oi, paldies jums par to! Parunāsim par kino. Jūs esat kaismīga šausmu filmu fane, bet jūsu mūzika ir tik mierīga un melanholiska, ka tas var būt liels atklājums jūsu talanta cienītājiem. Kas īsti jūs piesaista šausmenēs? Es jau sen esmu tās iecienījusi — sāku skatīties Svešos, kad man bija septiņi gadi. Es mīlu šo sajūtu, kad esmu satraukta un nobijusies — bet tā ir tikai filma, tādēļ jūtos droša. Mani fascinē šausmas — tās ir dziļas un interesantas emocijas, kas vēl nav pietiekami labi izpētītas. Jūs pat esat filmējusies Kventina Tarantīno un Roberta Rodrigesa filmas Grindhouse "bonusā" — vienā no "viltotajiem" filmu treileriem. Kā jūs tur nokļuvāt? Režisors Edgars Raits, kurš veidoja šo treileri, vēlējās uzaicināt kādu nosacīti populāru cilvēku, kuru jūs nekad necerētu ieraudzīt šausmu filmā. Viņš vērsās pie manis ar piedāvājumu, un es to labprāt pieņēmu — es taču esmu Tarantīno un Rodrigesa fane! Tas tiešām bija ļoti negaidīts solis no jūsu puses, jo mūzikā esat pavisam savādāka. Kur tad vislabāk izpaužas jūsu personība — ierakstos, koncertos? Vislabāk mani var iepazīt tieši koncertos, jo pat ieraksti nesniedz pilnīgu priekšstatu par mani — gan kā par cilvēku, gan kā mākslinieci. Dažreiz ir ļoti grūti "ierakstīt" kādu sajūtu lentē. Šķiet, jūsu balss un dziesmas cilvēkiem ir zināmas pat labāk nekā jūsu seja. Vai uz ielas jūs pazīst? Satiekoties ar cilvēkiem, man izdodas palikt svešiniecei. Tas nozīmē, ka joprojām varu apmeklēt parastus krogus, klubus, veikalus. Kad esmu Londonā, dodos pastaigās pa ziemeļaustrumu rajonu — man ļoti patīk Spitalfields tirgus, Angel metrostacijas apkārtne. Tur valda mākslinieciska atmosfēra, kas ir patīkamāka nekā prestižajos rietumu rajonos. Pirms kādiem 20 gadiem Kemdena un Notinghila bija tikpat interesantas, bet tagad jau vairs nē. ***Kas ir jāzina par Keitiju? Ketevana (Keitija) Melua dzimusi 1984.gada 16.septembrī Gruzijas pilsētā Kutaisi. Bērnību viņa pavadīja Batumi, bet 1993.gadā pēc Gruzijas pilsoņu kara ģimene pārcēlās uz Belfāstu, kur atrada darbu Keitijas tēvs — sirds ķirurgs. Kad Keitijai bija 14 gadu, par savu jauno mājvietu ģimene izvēlējās Londonu. Londonā Keitija apmeklēja BRIT izpildītājmākslas skolu, kur mācījušās arī Eimija Vainhausa, Adele, Keita Neša, Leona Lūisa un citas britu mūzikas jaunās zvaigznes. 2005.gada 10.augustā Keitija, viņas vecāki un brālis ieguva Lielbritānijas pilsonību. Keitija izdevusi trīs albumus — Call off the Search (2003), Piece by Piece (2005) un Pictures (2007). 2004., 2005., un 2006.gadā viņa bija Lielbritānijas komerciāli visveiksmīgākā dziedātāja, kurai izdevās pārdot visvairāk ierakstu. 2006.gadā Keitija oficiāli tika atzīta par Eiropas pieprasītāko dziedātāju pašas Eiropas teritorijā, ko apstiprinājusi Starptautiskā Ierakstu industrijas federācija IFPI 2006.gada 2.oktobrī Keitija sniedza unikālu zemūdens koncertu, kas notika 303 metrus zem jūras līmeņa — uz Statoil naftas ieguves platformas Ziemeļjūrā. Šovs iemūžināts DVD ierakstā Concert Under the Sea. Laikraksta The Sunday Times sastādītajā 2008.gada bagātnieku sarakstā Keitija ieņēmusi 7.vietu turīgāko Lielbritānijas mūziķu, kuri ir jaunāki par 30 gadiem, sadaļā — viņas bagātība ir 18 miljoni sterliņu mārciņu.