Latvijas mūzikas Ābolu ķocis. Lielās Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija un koncerts

* * * * Ingrida Zemzare

Patika ceremonijas attīrīšanās no nevajadzīgiem uzslāņojumiem. Nekas nav labāks par patiešām labu koncertu. Diemžēl kādas paliekas no sen pazīstamajiem "valdības koncertiem" vai galā koncertiem vēl palikušas — obligātā žanru sajaukšana ar Intara Busuļa uznācienu u.tml. Šajā sakarā nepārliecināja pat uzaicinātie tālie viesi, kuriem laikam bija "jāatvieglo" publikas grūtais mūzikas klausīšanās darbs. Vienreiz gadā jau varētu arī akadēmisku mūziku visa koncerta garumā paklausīties. Žūrijas izvēli nekomentēšu. Gan jau sazvērestību teoriju pētnieki tur atrastu ļoti daudz motīvu. Tomēr žēl, ka daudzi tiešām ievērības cienīgi koncerti ir palikuši bez ievērības, kamēr daži citi parādās pat vairākās nominācijās — tā teikt, ar garantiju. Vai Elīna Garanča, piemēram, nebija pamanāma, ja runājam par spilgtajiem mirkļiem? Un LNSO sezona? Un ja jau balvu pasniedz, ievērtējot ieguldījumu mūsu mūzikas procesa attīstībā un virzībā, tad Ievai Paršai, manuprāt, gan pienāktos Grand Prix.

* * * * * Romāns Koļeda

Ar svinīgajām ceremonijām saistīto koncertu klupšanas akmens nereti ir nelīdzsvarota programma, taču šoreiz pār to neviens nepaklupa: stunda un četrdesmit minūtes pagāja kā dažas organiskas, nesasteigtas ieelpas un izelpas. Lai gan no svinīgajiem koncertiem publikas vairākums gaida tieši izklaidējošus un emocionāla patosa akcentus, šoreiz tie proporcionāli mijās ar visai nopietniem koncertnumuriem, piemēram, čellistes Diānas Ozoliņas spēlētajam Džovanni Solimas Alone un pianista Andreja Osokina atskaņotajam Romualda Grīnblata Klavierkoncerta fragmentam pretī varēja likt Intara Busuļa dziedāto Kārļa Lāča dziesmu Ceļš un grupas Cosmos dziedāto Andra Sējāna Mēs satiksimies gaisā. Pa vidu visam kaut kas ārpus laba un ļauna — Lučāno Berio Sekveces fragments I.Paršas vokālajā žonglējumā. Koncertprogrammas fināla kadence nāca kā devītais vilnis — G.Mālera Astotās simfonijas 2.daļas noslēgums ar solisti Ingrīdu Kaizerfeldi un viņas pārliecinošajām augšām. Vakara otrajā daļā vairāku viesu vidū par labi noslīpētu akmeni es nodēvētu Antona Ļahovska spēlēto Lista Campanella. Taču visu laiku pie Gido Kokara dziedājušo koristu izlases dziedātā Imanta Kalniņa Jau ziediem rotātas pļavas bija tik skaista aizgājušās godības reminiscence, ka sirds nenesās uz kritisku vērtējumu. Tas bija akcents aizkustinājumam.

* * * * Zane Gailīte

Mūzikas balvas piešķiršanas ceremoniju ar samērā daudzu nominantu iesaistīšanu grūti izveidot vēl mērķtiecīgāku, saistošāku. Labi, ka samazinājies runu skaits un ilgums, palielinājies mūzikas, dzīvas muzicēšanas īpatsvars. Šāda veida svinībām ideāla scenārija nav un, iespējams, nevar būt: var gan pieaicināt vairāk pašmāju un viesmākslinieku balvu piešķiršanas daļai, bet no savveida fragmentārisma un dramaturģijas trūkuma diez vai jelkad izdosies izvairīties. Galu galā tāpat — ar lielāku vai mazāku vērienu — notiek daudzas balvu piešķiršanas arī citviet pasaulē, un to būtībā vienmēr ietverts fragmentārisms, zināmu norišu atkārtošanās. Par kulmināciju varēja uzskatīt noslēgumu — Gido Kokaram piešķirtā balva par mūža ieguldījumu ikviena klātesošā apziņā varēja uzjundīt vairāk nekā tikai tobrīd redzamo, dzirdamo, sajūtamo; ar viņu it kā atdzīvojās mūsu mūzikas vēstures nozīmīga daļa, Dziesmu svētki un tātad — kaut kas dziļāks un būtiskāks, pārlaicīgāks par ikdienišķām kaislībām un priekiem.

* * * * * Ieviņa Ancena

Latvijas Lielā mūzikas balva šogad ar iepriecinoši platu soli izkāpusi no pašas radītajiem stereotipiem. Nesalīdzināmi vairāk respektēta pasākuma orientēšana uz televīzijas skatītāju (translācija LTV1), kas šāda veida pasākumos ir izšķiroša: ņemot vērā, ka šādu balvu pasniegšana ir nacionāla mēroga notikums, ir tikai dabiski, ka plašās skatītāju aprindas vēlas justies tikpat komfortabli kā zālē sēdošie. Šim mērķim kalpoja gan vakara vadītāju atrašanās balkonā, kas ceremonijai piešķīra svarīga notikuma epicentra oreolu, gan gaišais skatuves ietērps, ar labu apgaismojumu un jaukām dekorācijām. Teicams LTV operatoru darbs. Lielisks Oresta Silabrieža scenārijs. Varbūt ne to īsto vakara vadītāju izvēle: pašlaik, kad standarta latiņa šajā ziņā pacēlusies (atcerēsimies kaut Eirovīzijas vadītājus Uģi Jokstu un Kristīni Virsnīti), runāšana no galvas, brīvība un nesamākslotība ir tas, ko vēlētos sagaidīt arī šajā ceremonijā. LMB kontekstā it nevienam vēl nav izdevies pārtrumpot Gundas Vaivodes un Andreja Žagara tandēmu.