Arī iespēja viņus dzirdēt iekonservētā versijā ir visai maza, jo pa visiem kompaktdisku ēras gadiem viņiem nav iznācis neviens CD. Ir tikai divas vinila skaņuplates, kas izdotas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, bet pats Brauns tajās dzirdamo neuzskata par pilnvērtīgu sterilās studijas skaņas dēļ. Pa vienai dziesmai — Spēle (arī koncertiem dots nosaukums Kamēr tu šo spēli spēlē) un Daugaviņa — iekļautas Mikrofona dziesmu aptaujas skaņuplatēs. Radio no Sīpolu repertuāra šad un tad atskaņo ēterā vien jocīgo dziesmiņu Mammu, es gribu, jo citas neiekļaujas formātos, kurus Mārtiņš Brauns nevar ieredzēt ne acu galā. Par īsti sīpolisku Brauns uzskata dzīvo koncertu skanējumu — ir saglabājušies daži koncertieraksti, bet tie atrodas pie pašas grupas dalībniekiem un tautā nav laisti. Tāpēc 18.novembra vakarā Dailes teātrī sanākušie cilvēki bija liecinieki kam īpašam, kas netika fiksēts arī video — citi svētku notikumi bija aizņēmuši visas kameras (jācer vismaz, ka audioformātā koncerts tika ierakstīts), bet valsts svētku datums bija vienīgais brīvais, ko teātris varējis Sīpoliem atvēlēt. Pinkfloidiskā realitāte Priekškaram veroties, atklājas skatuve ar diviem bundziniekiem, kuri grupā spēlējuši dažādos laika posmos, — Juri Helvigu un Tāli Gžibovski, kurš papildus tradicionālajam roka komplektam spēlē arī kongas un citas smalkas perkusijas, Mārtiņu Braunu pie sintezatoriem un klavierēm, Niku Matvejevu ar basģitāru un ģitāras virtuozu Aivaru Gudro, kura dziedošās ģitāras saspēle ar Brauna taustiņinstrumentiem un Nika balsi ir tik pinkfloidiska, ka brīžiem, šķiet, pat pazūd saikne ar realitāti. Koncerts tiek ievadīts ar maigi juteklisko Matvejeva dziedāto Spēli, un tālāk kā lēna upe, kas mērķtiecīgi plūst lejup uz jūru, vietām pārvēršoties galvu reibinošā ūdenskritumā, seko Sīpolu repertuārs — izvilkumi no Maugļa (Medījums, medījums — medimedimedījums) un Alberta (Bīsties, bīsties nokavēt), Mēness poēma trīsdesmit minūtes bez apstājas līdz pārtraukumam. Koncertā nedziedošās Sīpolu solistes Aivas Braunas partijas dala Ieva Sutugova, Zane Gudrā un Indra Klimoviča. Atšķirībā no citiem gadījumiem svētku noskaņu nespēj izjaukt dziedošajām meitenēm sazin kāpēc pārspīlēti skaļi uzgrieztie mikrofoni — līdzko viņas parādās uz skatuves, skaidrs, ka nu būs pamatīgs troksnis. Tomēr tehniskām lietām nav nozīmes, kad no skatuves cits pēc cita klausītāja ausis, liekot sajūsmas tirpām skriet pa visu ķermeni, sasniedz dziesmas, kas sen ieliekamas Latviešu mūzikas zelta fondā. Uzmanība neatslābst ne mirkli, koncerts paiet, laika un pat telpas sajūtai paliekot kaut kur tālu nopakaļus. Paldies Sīpoliem! Nobeigumā, publikai kājās stāvot, skan arī Daugaviņa — upju māmuliņa un svinīgais Saule, Pērkons, Daugava — vislabākie sveicieni svētkos, kuru masveidīgākā svinību vieta pie Daugavas tobrīd tvīkst uguņošanas gaidās. Sīpolu klausītāji nesteidzas un gaida vēl. Pacilātā noskaņojumā atstājot Dailes teātri, viņi zina, ka valsts deviņdesmitgades kulminācijā atrodas vietā, kurā gūtais baudījums ir pārāks par sprādzienu trokšņiem, kas dārd no likteņupes puses. Paldies Sīpoliem!
Līgo, līgo, Daugaviņ!
Recenzija. Grupas Sīpoli koncerts Dailes teātrī 18.novembrī Pirmkārt, jāteic, ka komponista Mārtiņa Brauna vadītās grupas Sīpoli koncerti ir absolūti ekskluzīvs pasākums vairāku iemeslu dēļ. Izcilā grupa nepastāv jau divdesmit gadu un sanākusi kopā tikai uz četriem koncertiem Jelgavā, Valmierā, Cēsīs un Rīgā, vairāk neko pagaidām nesolot.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.