Pēc 9 gadu pārtraukuma viņš atgriežas Latvijā, lai šoreiz koncerta apmeklētājiem piedāvātu īpašu divi vienā programmu. Pirmo uzstāšanās pusi aizņems pazīstamāko Tīrsena sacerējumu pašrocīgs klavieru atskaņojums, kamēr otrajā daļā – elektroniskās mūzikas performance, kas kopā nodēvēta par Kerber Complete Tour: Solo Piano + Electronics.
Šajā turnejā galvenā uzmanība tiks pievērsta personisku sakaru veidošanai, tādu cilvēku un vietu atrašanai, kas ierastās koncerttūres ietvaros nebūtu iespējami. Bez tehniķu komandas, detalizēta raidera un visām pārējām ierastajām koncerttūres detaļām Tīrsens savā kemperī viens pats ceļos pa Eiropu, izvairoties no automaģistrālēm, apstājoties, lai spēlētu lauku pilsētās un ciemos, un pēc tam ieturētu maltīti pie draugiem, koncerta rīkotājiem, norises vietas īpašniekiem vai faniem to mājās. Koncertturneja sāksies Orleānā, Francijā un, izceļojusies pa visu Eiropu, beigsies Bretaņā.
Šīs nepiespiestās turnejas ietvaros notiks arī 16.marta pasākums Rīgas koncertzālē Palladium.
Jana Tīrsena vārds droši vien pirmkārt asociējas ar sapņainas melanholijas caurvītajiem akordiem romantiskajā komēdijā Amēlija (ar piemīlīgo Odriju Tatū galvenajā lomā) vai trauksmes piestrāvotiem skaņu viļņiem vācu traģikomēdijā Good Bye, Lenin! Taču Tīrsena muzikālās robežas sniedzas krietni tālāk par tikai kinopasaules apvāršņiem. Jā, viņa daiļradi kritiķi salīdzinājuši ar Filipa Glāsa un Maikla Nīmana darbiem, un nav šaubu, ka Tīrsens pieskaitāms pie mūsu gadsimta izcilākajiem un oriģinālākajiem komponistiem, taču vienlaikus viņa mūzika nav viegli klasificējama. Viņa mūzikas stilu viegli atpazīt, bet grūti definēt. Tas ir ļoti atšķirīgs dažādos albumos un laika gaitā. Viņa melanholiskā mūzika un komponēšanas tehnika sajauc klasiskās un tautas mūzikas elementus ar popmūziku un roku.
Jans Tīrsens komponē un veido aranžējumus, izmantojot neiedomājamu skaitu dažādu instrumentu no klasiskā flīģeļa līdz rotaļu klavierītēm, no dažādām ģitārām līdz buzuki, no mežraga un saksofona līdz metalofonam un tamtamam, turklāt iekļaujot arī rakstāmmašīnas, ēdiena gatavošanas trauku vai velosipēda riteņa radītās skaņas. Apbrīnojami, taču Tīrsens pats spēlē visus šos tradicionālos un ne tik ierastos instrumentus gan ierakstu studijā, gan koncertos.
Lai arī kādā intervijā Jans Tīrsens uzsver: “Es neesmu komponists un man patiešām nav nekādas klasiskās [muzikālās] izglītības”, tā tomēr ir koķetērija. Jau 4 gadu vecumā mazais Jans iemācās spēlēt klavieres, un, sasniedzot 6. dzimšanas dienu, ķeras pie vijoles apguves. Vēlākos gados viņš iegūst klasisku izglītību Rennas, Nantes un Boloņas mūzikas akadēmijās.
Mācoties Rennā, viņam izdodas redzēt tādu grupu kā Nirvana, Einstürzende Neubaten, Nick Cave and The Bad Seeds, The Cramps, Television, Suicide u.c. uzstāšanās. Iespējams, ka to ietekmē pārsvaru ņem pusaudžu maksimālisms: būdams 13 gadu vecs, Jans salauž savu vijoli, iegādājas ģitāru un dibina rokgrupu. Tās mūžs gan nav ilgs, un drīz vien Tīrsens atkal ir viens.
Tā vietā, lai meklētu jaunus domubiedrus, viņš iegādājas skaņu pulti un 8 celiņu magnetofonu. Eksperimentējot ar sintezatoru, sempleri un bungu mašīnu, top pirmie Jana Tīrsena ieraksti. Meklējot iedomāto perfekto skaņu, viņš noklausās “tonnām dažādas mūzikas” un, neatradis meklēto, nonāk pie secinājuma, ka “var taču paņemt draņķa vijoli un radīt to pats”. 1993.gada vasarā, izmantojot ģitāru, vijoli un akordeonu, top aptuveni 40 sacerējumi, kas drīz pārvēršas Jana Tīrsena pirmajos divos albumos. Pats autors to nodēvē par "muzikālo anarhiju", jo viņš neesot sekojis klasiskajiem kanoniem, bet gan intuīcijai un savam iekšējam redzējumam.
1995. un 1996.gadā ar 6 mēnešu atstarpi iznāk pirmie Jana Tīrsena albumi La Valse Des Monstres un Rue Des Cascades (īsu sacerējumu kolekcija, kas radīta ar spēļu klavierītēm, klavihordu, vijoli, akordeonu un mandolīnu). Piecus gadus vēlāk režisors Žans Pjērs Ženē izvēlas dažas no šīm kompozīcijām savai topošajai filmai Amēlija. Līdz ar papildu oriģinālsacerējumiem šis Tīrsena materiāls kļūst par drīz vien pasaules slavu iemantojušās filmas mūziku.
Tai laikā arī paša mūzikas autora albumi jau guvuši vērā ņemamu atpazīstamību. 1998.gadā iznākušais albums Le Phare saņem sajūsminātu kritiķu atzinību (Tīrsens tiek dēvēts par vienu no jaunā gadsimta oriģinālākajiem un vadošajiem komponistiem) un kļūst par komerciālu veiksmi.
Nākamajos albumos viņš sāk sadarboties ar virkni pazīstamu mūziķu un solistu: orķestri Synaxis, Lisu Džermano, Nīlu Hanonu (Divine Comedy), Džeinu Birkinu, Elizabeti Freizeri (Cocteau Twins), Stjuartu Steiplu (Tindersticks) u.c. pagājušās desmitgades vidū Tīrsens uzsāka koncertus ar stīgu kvartetu un pat pilnu simfonisko orķestri.
Likumsakarīgi, ka Amēlijas pasaules slava arī tās mūzikas autoru padarīja pieprasītu kino aprindās. 2003. un 2008.gadā uz ekrāniem parādījās traģikomēdija Good Bye, Lenin! un drāma Tebarlijs, kurām šoreiz jau Tīrsens mūziku rakstīja speciāli.
Pats jaunākais Jana Tīrsena veikums ir albums 11 5 18 2 5 18, kurš pie klausītājiem nonāca 2022. gadā.
Biļetes visā www.bilesuserviss.lv tīklā no 15 novembra.