Kā gan laiks skrien! Šķiet, pavisam nesen trīs Sabiles puiši pierādīja, ka indie roks arī Latvijā ir pavisam organiska parādība. Dziesmas Jel, Tu un es, Jocīgais, lai arī jau ar laika pievienoto vērtību, tomēr skan pietiekami aktuāli… Izrādās, jau piecpadsmit gadu apkārt. "Tīņa vecums — tagad jāsāk strādāt podi un jānodarbojas ar nerātnībām," ironizē Māris Žigats, Pienvedēja balss, kas regulāri dzirdama
Albums būs vēlāk
Atšķirībā no grupas desmitgades, kad tika izdots jubilejas albums, šoreiz Pienvedēji svinēs pieticīgāk — būs tikai viens koncerts 17.aprīlī Latvijas Mūzikas akadēmijas Studentu klubā. "Varētu būt vairāk, bet nav jau kur spēlēt," atklāts ir Māris Žigats. Rīgā palikušas vien divas vietas, kur spēlēt rokmūziku. Viena ir jau minētais studentnieks, otra — klubs Depo. Melnā piektdiena īsti nederot — tur skan pārāk smaga mūzika. Vēl Liepājā 1.rokkafejnīca un Fontaine klubs. Viss. Tiesa gan, mūziķis atzīst — jaunajiem droši vien ir vairāk vietu, kurās uzstāties. Taču ilgāku laiku spēlējošiem prasības atšķiras. "Mums jau arī pirmie koncerti bija tādi, ka tikai uzspēlēt. Tagad filtrējam, ko gribam un ko negribam," stāsta Māris Žigats. Vasarā plānots uzstāties Liepājā Baltic Beach party, par pārējiem festivāliem skaidrības vēl neesot.
Arī pati pirmā uzstāšanās Pienvedēja piedzīvojumiem bija Liepājā, nu jau gandrīz piemirstajā Igo klubā u.t.t. Tajā grupa tikusi spēlēt, pateicoties kāda drauga uzaicinājumam. "Pirmo koncertu neviens no mums tā īsti neatceras," stāsta Māris Žigats. Vienīgās atmiņas esot par to, kā puiši pārbijušies. "Neatceros neko — ne kā spēlējām, ne ko es dziedāju, ne kas tur vispār bija." Pirmais izbīlis gan nav bijis iemesls mest plinti krūmos. Jau pavisam drīz puišus pēc uzstāšanās Madonas festivālā Sinepes un medus pamanīja visa Latvija. "Viss notika ārkārtīgi strauji, Guntars Račs mūs, jaunus, zaļus, iemeta lielajā virpulī — ja nenoslīks, peldēs," atceroties pirmās piedalīšanās lielajos festivālos, stāsta Māris Žigats. Nenoslīka. Debijas albums Cilvēks ar trepēm uzreiz guva lielu atsaucību. Māris Žigats gan atklāj, ka viņam grupas ieraksti neglabājas — bieži vien jāiedod kādam draugam, kādam žurnālistam, līdz pats attopas ar tukšām rokām. Tad jau jāraksta kārtējais jubilejas albums, lai pašam būtu? Vēl ne. "Albumi mums iznākuši ik pēc četriem gadiem, vēl pāris jāpagaida," rēķina mūziķis un atgādina, ka iepriekšējais albums Rīga ir gatava iznācis 2007.gadā. Viņš nosmej, ka tad jau labāk divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. "Tāds nozīmīgs skaitlis, var sākt pa klubiem bez vecākiem staigāt!"
Ilgtspējīgs
Ir jābūt iemeslam, kādēļ grupa, kas, lai arī klausītāju un mūzikas apskatnieku vidū atzīta un populāra, taču koncertē samērā reti un arī ar ierakstiem īpaši bieži nelutina, joprojām darbojas un spēj izraisīt interesi. "Mēs neesam profesionāli mūziķi, kas simtprocentīgi sevi atdod mūzikai," strikti saka Māris Žigats. Katrs grupas dalībnieks strādā jomā, kas ar mūziku tieši nav saistīta, un mūzika paliek kā tāds ilgstošs hobijs, kam tiek veltītas vēlas vakara stundas. "Kaut kā mums izdevies visus šos gadus sadzīvot," saka mūziķis. Viņš atzīst, ka mūziķu grupa — tā jau ir kā laulība. Viņaprāt, galvenā labas sadzīvošanas recepte — necensties citam citu pārtaisīt. Radošā vidē apspiest nevienu nedrīkst, jo sekas var būt neprognozējamas. Visticamāk, nozīme bijusi arī nelielajam kolektīvam — trim cilvēkiem nav iespējams sadalīties atsevišķos grupējumos. Neviens netiek iegrožots — vēlme uzspēlēt ar citiem ir tikai atbalstāma. Māris Žigats gan pasmaida par Pēteri, kurš spēlē arī grupā Mofo un iesaistās citos muzikālos projektos: "Viņam jau enerģijas visvairāk, droši vien tādēļ, ka pats jaunākais." Pēteris Lunde grupā sācis spēlēt 15 gadu vecumā, tāpēc savulaik bijušas situācijas, ka koncertos bungas sit kāds cits, kamēr Pēteris gatavojas eksāmeniem.
Māris Žigats uzskata, ka viņi sākuši spēlēt īstajā vecumā — arī pasaulē visas grupas sāk pusaudžu gados, mulsina tikai tas, ka gadi iet uz priekšu. "Nu kā tagad piecpadsmitgadīgas meitenes fanos par mums, ja es varētu būt viņu tēvu vecumā! Nekāds sekssimbols vairs nesanāk!" smej mūziķis.
Nekonfliktēt ar sevi
"Šie piecpadsmit gadi ir nodzīvoti saskaņā ar sirdsapziņu," saka Māris. Mūzika vienmēr rakstīta tā, kā paši to vēlas, nevis klausoties, kas ir modē, sekojot patērētāja vēlmēm. Mūziķis šķībi skatās uz dažādiem komerciāliem produktiem un bilst, ka viņam ļoti paveicies ar pārējiem grupas biedriem. Viņi rada lietas, kas pašiem tuvas. "Dziedāt par to, kas svarīgs, darīt to, ko gribam, nevis veidot īpašu šovu," stāsta mūziķis un uzsver, ka Pienvedēja piedzīvojumiem nekas nevienam vairs nav jāpierāda.
Jautāts, kuri ir spilgtākie momenti piecpadsmit gadu ilgajā koncertdzīvē, Māris nosauc tieši lielkoncertus, lai arī lielākoties spēlēts nelielos klubos. "Rīgai 800 koncerts notika krastmalā, tieši pretī spīdēja saule. Kur skatos — visur cilvēki," atceras mūziķis. "Zinot, ka nekad nespēlēsim stadionā astoņdesmit tūkstošiem, toreiz varēju noķert un kaut aptuveni saprast šo sajūtu."
Paši savulaik nolēmuši, ka dziedās tikai latviski. Taču Māris ir pārliecināts — lai izsistos ārpus Latvijas, iekarotu pasauli, jāizvēlas angļu valoda. "Mēs jau droši vien vairs nē. Ceru, ka vismaz vienam [latviešu mūziķim] izdosies kļūt pazīstamam pasaulē. Tā, lai varam teikt — redz, kur mūsējais!" Māris Žigats vēl panākumus jaunajiem.
***
Diskogrāfija
1996 Cilvēks ar trepēm
1997 Mazā meža zivs
1998 Četru gadu jubilejas albums
2002 PP4
2004 Pienvedēja piedzīvojumi 1994—2004
2007 Rīga ir gatava
***
Pienvedēja piedzīvojumu jubilejas koncerts
LMA Studentu klubā 17.aprīlī plkst.23.30, ieejas biļete
Ls 5—6,