Patrīcijai Kāsai ir spēcīgs rokasspiediens un spēcīgas smaržas - šķiet, Chanel, varbūt pat No5. Ar dziedātāju tiekamies Berlīnes viesnīcā Hyatt nākamajā rītā pēc koncerta Vācijas galvaspilsētā. Patrīcijai ir 42 gadi, viņas karjera ilgst 22 gadus. Koncertuzvedums Kabaret, visticamāk, ir labākais, ko viņa mūzikā ir izdarījusi. Gan Kāsas rokasspiediens, gan smaržas ļoti piestāv tam tēlam, ko viņa uzbur savā jaunajā šovā. Muzikāli tas ir kabarē, 30.gadu atmosfēra, kas pārcelta mūsdienās, - ceļojums skaņu pasaulē ar pieturvietām Berlīnē (sajūtiet Kurta Veila garu!), Parīzē (šansons un elektronika) un Buenosairesā (tango injekcija). Konceptuāli tas ir veltījums XX gadsimta pirmās puses izcilākajām sievietēm: kinodīvām Marlēnei Dītrihai un Grētai Garbo, rakstniecei Anaisai Ninai, modes māksliniecei Koko Šanelei, māksliniecei Tamārai de Lempickai, dejotājai un horeogrāfei Martai Grehemai, dziedātājai, aktrisei, modelei un rakstniecei Sūzijai Solidorai.
P.Kāsa šajā koncertā ir spēcīga, neatkarīga sieviete, kura sasniedz absolūtās atbrīvotības pakāpi - dziedāšanā, kustībās, uzvedībā, emocijās, pat savā seksualitātē. Ekspresija un pašizpausme kļūst par programmas galveno tēmu. Patrīcijas varone ir drosmīga, skarba un bezgala valdzinoša. Taču viņas valdzinājumā ir jūtama atturība - šīs sievietes pievilcība slēpjas viņas nepieejamībā. Kopā ar skatuves partneri - muskuļotu, bet sievišķīgu balerīnu ar burvīgām kājām un rokām - Patrīcija dejo tā, kā popzvaigznes parasti nedejo. Dziedātāja un dejotāja nebaidās provokatīvi savīties ķermeņiem un kājām, piešķirot šovam radikālā feminisma devu.
Šajā izrādē viss ir izdarīts smalki un meistarīgi, pat virtuozi. Dejas iestudējis Režiss Obadiā - franču horeogrāfs, kurš ieguvis Krievijas augstāko teātra balvu Zelta maska par baletu Svētpavasaris. Scenogrāfiju un gaismu partitūru veidojuši profesionāļi no teātra revolucionāra Boba (Roberta) Vilsona komandas. Tērpus Patrīcijai, mūziķiem un dejotājai sagādājis Francijas modes nams Lanvin.
Dziesmas jaunajam albumam Kabaret Patrīcija ierakstījusi sadarbībā ar producentu Brifo, kurš sadarbojies ar franču elektronikas zvaigzni Kid Loco un elektroniskā tango grupu Gotan Project. Popdīvas skanējumu šoreiz atsvaidzina arī franču futūristiskā džeza grupa Caravan Palace. Patrīcijas mūzikas stilu koncertizpildījumā tagad var raksturot kā gaumīgu retro ar elektroniskās mūzikas elementiem (taustiņi, akordeons, kontrabass, vijole, sitaminstrumenti un pūšaminstrumenti + elektronika un dīdžeja pults). Šovs sākas ar seno laiku hitu Mon mec a moi un noslēdzas ar jaunāko Et s"il fallait le faire - ar šo balādi jau pēc mēneša Patrīcija aizstāvēs Francijas godu Eirovīzijas dziesmu konkursā Maskavā.
Kabaret ir muzikāla izrāde, kurā stilīgs ir viss - gaismas un ēnu spēle, melnbaltā kino inspirētas videoprojekcijas, katrs Patrīcijas žests un skatiens. Var baudīt, kā tumsā mirdz spīguļi uz viņas kurpēm. Var apbrīnot mākslinieces stila un mēra izjūtu - viņa neflirtē ar publiku. Berlīnes koncertā Patrīcija nesaka nevienu vārdu par dalību Eirovīzijā, viņa neaicina par sevi balsot. Tieši tāpēc gribas par viņu nobalsot - pat vairākas reizes.
Šis koncerts jums ir gan emocionāla, gan fiziska
atkailināšanās. Tas ir erotikas caurstrāvots uzvedums. Vai viegli
būt tik atkailinātai uz skatuves?
Es nemaz neesmu tik atkailināta! Man taču ir krūšturis!
Jā, bet dzīvē jūs tomēr esat pavisam citāda - rezervēta, vienmēr saglabājat distanci. Bet uz skatuves jūs esat absolūti brīva.
Uz skatuves jūtos kā randiņā. Man tas ir kā rendezvous, kad jūtos pašpārliecinātāka, skaistāka, interesantāka un pievilcīgāka. Kostīmus šovam veidojis modes nama Lanvin mākslinieciskais vadītājs Albērs Elbazs - tā ir kabarē stila tērpu interpretācija. Nezinu, vai tie ir tik seksīgi. Programmā ir numurs, kurā dejoju pie horizontāla stieņa. Ja es valkātu garu kleitu, kustības būtu stipri ierobežotas, un tad mēs izdomājām, ka jāatstāj tikai krūšturis, bikses un kurpes.
Skatoties koncertu, man radās iespaids, ka šoreiz dejošana jums sagādā pat lielāku baudu nekā dziedāšana. Jums tas ir kaut kas pilnīgi jauns, atšķirīgs no visa tā, ko esat līdz šim darījusi.
Jā, šis šovs ir citāds. Tajā apvienotas kabarē tradīcijas, jaunas skaņas un manas populārākās dziesmas. Mans pirmais albums Mademoiselle chante... (1988) bija ieturēts franču kabarē stilā, un mums nebija grūti pārcelt šajā atmosfērā arī citas kompozīcijas. Mani fascinē šis noskaņojums, mani aizrauj piesmakušas sieviešu balsis, kurās jūtams spēks un raksturs. Man patīk liktenīgās sievietes tēls. Tā ir sieviete, kura zina savu vērtību, kura var atļauties būt augstprātīga. Šis koncerts ir veltījums tādām sievietēm - 30.gadu ikonām. Tajos laikos, lai tevi cienītu, sievietei vajadzēja būt spēcīgai un augstprātīgai.
Šajā programmā es vēlējos izpausties ne tikai mūzikā. Man gribējās papildināt to ar vizuāliem tēliem, gribējās nolasīt dažas rindas no savas iemīļotās grāmatas. Un man gribējās, lai šajā koncertā kopā ar mani uz skatuves būtu māksliniece, kura pārstāvētu laikmetīgo deju. Es nolēmu, ka arī pati mēģināšu dejot. Man tas nepadevās viegli, bet sapratu, ka man ir jācenšas, jo šāds dejas stils ļoti piestāv liktenīgās sievietes tēlam. Dejot augstpapēžu kurpēs ir izaicinājums, tas ir fiziski nogurdinoši, bet man patīk. Mana iepriekšējā turneja Sexe fort arī nebija viegla, taču šova dramaturģija toreiz bija citāda - kad jutos nogurdināta, varēju izstiepties uz grīdas un ievilkt elpu. Šajā šovā nekas tāds nav iespējams - šeit katrai kustībai ir pamatojums, iespēja improvizēt ir minimāla.
Jūsu saspēle ar dejotāju ir brīnišķīga, tā piedod koncertam īpašu noskaņu…
Šo dejotāju, viņu sauc Stefānija Pinjona, mums ieteica šova horeogrāfs Režiss Obadiā. Pirmajā mēģinājumu dienā, ieraugot Stefāniju, es viņai teicu: "Viss ir skaidrs, paldies, ka atnāci. Tiekamies turnejas atklāšanas koncertā!" Viņa ir fantastiska māksliniece! Gatavojoties turnejai, es dejoju sešas septiņas stundas dienā. Mēģinājumu periods bija nežēlīgi intensīvs: pusotras nedēļas laikā es nodejoju 120 stundas! Tajā pašā laikā varēju just patīkamas pārmaiņas ķermenī, muskuļi kļuva stiprāki.
Pajautāju Stefānijai, vai viņai negribas koncertā kaut ko nodziedāt. Viņa atbildēja: nekādā gadījumā! Patiesību sakot, es jutos atvieglota - vismaz dziedāšanā būšu labāka! Tā ir izcila motivācija un dzinējspēks - strādāt kopā ar tik talantīgiem cilvēkiem. Kvalitatīvs darbs vienmēr prasa laiku. Iemācīties dejot, sagatavot videoprojekcijas koncertam - tas prasa laiku. Daži no videoklipiem, ko redzat šovā, uzņemti manā Parīzes dzīvoklī. Bija ļoti grūti saņemt visas atļaujas, lai mēs varētu izmantot kino klasikas fragmentus, bet mums ir videokolāžas, kas radītas Alfreda Hičkoka Rebekas un citu brīnišķīgu filmu iespaidā.
Jūsu varone uz skatuves ir ļoti sievišķīga, pašpietiekama un neatkarīga. Dažreiz viņa ir traģiska un izmisusi, bet vienmēr spēcīga - šķiet, pat spēcīgāka par vīriešiem. Kā jūs pati redzat savu varoni?
Turnejā Sexe fort es arī meklēju sakarības starp sievietes spēku un emocionalitāti. Varbūt tas piemīt manam raksturam, un es šīs sajūtas varu dabiski parādīt uz skatuves. Man ir gan dziļi emocionālas un pieklusinātas, gan ļoti spēcīgas un enerģijas pilnas dziesmas. Tādas sievietes kā Marlēne Dītriha un Grēta Garbo nekad nav baidījušās runāt par erotiku vai seksualitātes izpausmēm, vienlaikus viņas bija ļoti asas un varēja teikt: nē, es negribu atbildēt uz šo jautājumu. Viņām bija raksturīga apņēmība, kategoriskums un emocionalitāte, taču bez liekas kautrības.
Vai tā sieviete, kuru redzam uz skatuves šovā Kabaret, jums ir līdzīga?
Es tā negribu teikt, jo tie vārdi, kurus esmu nosaukusi, ir tik leģendāri un vareni. Tām sievietēm nespēju līdzināties. Kaut, protams, šajā varonē ir daļa no manis. Jaunajā albumā Kabaret noteikti esmu tuvāka sev pašai, nekā jebkad senāk esmu bijusi citos ierakstos - un ne tikai muzikāli. Esmu ļāvusi sev izpausties brīvi, nedomājot, ko teiks citi. Šoreiz man ļoti svarīga bija mūzikas vizualizācija koncertā. Veidojot šovu, mani nekas neuztrauca. Vai dejot tā, kā es tagad dejoju, nav bīstami? Vai es tiešām gribu rādīt sevi tādu, kādu es sevi rādu uz skatuves un videoekrāna? Šie jautājumi man vienkārši neeksistēja.
Tikai tad, kad šovs jau bija gatavs, es aizdomājos: vai rezultāts nav pārāk smalks? Vai tā gadījumā nav augstā māksla, kas mums te ir sanākusi? Jā, varbūt to var uztvert kā kaut ko intelektuālu un dziļdomīgu, bet es neesmu intelektuāle, un tas nav nekas cits kā mans koncerts - un viss. Es tikai gribēju atklāti parādīt, kā es jūtos dažādos dzīves posmos un situācijās. Kā es jūtos, noskatoties kādu filmu vai izlasot kādu grāmatu. Es gribēju dalīties savā pieredzē un pārdzīvojumos. Mana niša ir populārā kultūra, esmu dziedātāja nevis izredzētajiem, bet plašākam publikas lokam, un šoreiz es uzdrošinājos runāt ļoti atklāti un personiski, neslēpjot savas jūtas. Es sev teicu: dari tā, kā tu to jūti. To pašu es sev teicu, kad man piedāvāja pārstāvēt Franciju šā gada Eirovīzijas dziesmu konkursā. Sākumā nebiju pārliecināta, vai man ir jāpiekrīt. Galu galā pieņēmu lēmumu - piedalīšos. Mana karjera ilgst 22 gadus - nu un kas? Kāpēc neaizbraukt uz konkursu? Visus šos gadus es ceļoju pa pasauli, dalos savā mūzikā, dziedu franču valodā. Mani pat nodēvējuši par franču šansona vēstnieci. Nu tad ir jābrauc!
Pastāstiet par dziesmu, ko izpildīsiet Eirovīzijas finālā Maskavā.
Tā ir albuma Kabaret kompozīcija Et s"il fallait le faire - mūsdienīga, bet tajā pašā laikā tradicionāla franču dziesma. Tajā ir dramatisms un melanholija - franču mūzika daudziem klausītājiem asociējas tieši ar šīm īpašībām. Eirovīzijā es to atskaņošu tāpat kā šajā koncertprogrammā. Mikrofons statīvā - un es dziedu. Nebūs nekāda šova. Tikai dziesma un mana interpretācija, neko iedarbīgāku nevajag izdomāt. Man patīk izaicinājumi, turklāt tajā visā ir daudz sakritību - man personīgi tās ir ļoti svarīgas sakritības. Konkurss Maskavā notiks sporta kompleksā Olimpijskij - šajā zālē pirms divdesmit gadiem es sniedzu vienu no saviem pirmajiem lielajiem koncertiem. Šogad maijā, kad kāpšu uz skatuves, mani pārņems ļoti pozitīvas emocijas - es zinu, ka tur būs daudz skatītāju, viņi mani pazīst, un tas viss radīs ļoti patīkamu atmosfēru.
Protams, es dodos uz Eirovīziju, lai uzvarētu, - tāpat kā visi pārējie dalībnieki, bet tajās trijās minūtēs, kamēr uzstāšos, par sacensību nedomāšu. Es dziedāšu sev un publikai. Pēc tam jau redzēsim, kas notiks. Tas gan mani uztrauc daudz vairāk - kas notiks pēc tam. Kā es reaģēšu, kad sāksies balsu skaitīšana? Kas man būs jādara, kad visi dzirdēs: "Francijai - divas balles!" vai "Francijai - desmit balles!" Droši vien mums būs jāsmaida TV kamerām, jāmāj ar roku un jāsaka hello, vai ko tur parasti dara? Vai es spēšu savākt seju - tas mani jau tagad iedzen stresā. Lai kā arī būtu, es no Eirovīzijas nebaidos. Pirms manis neviens to nav darījis - tik populāri franču dziedātāji šajā konkursā vēl nav piedalījušies. Ziniet, tās leģendārās sievietes, par kurām jau daudz runājām, nekad nebaidījās riskēt.
Kā jutīsieties, ja tomēr neuzvarēsiet?
Protams, skumji. Mazliet. Taču neatkarīgi no rezultāta man tā būs skumja diena: 16.maijs ir manas mammas nāves divdesmitā gadadiena. Nekad neesmu dziedājusi šajā dienā, un šī būs pirmā reize, kad es tomēr atļaušos uzstāties. Un atkal tādas sakritības! Albumā Kabaret iekļauta kompozīcija Une derniere fois - tā ir pirmā dziesma, ko savā mūžā esmu sacerējusi, tā stāsta par manas mammas nāves dienu. Rakstot dziesmu, es vēl nezināju, ka 16.maijā man būs jāpiedalās Eirovīzijā. Kad man paziņoja, ka fināls notiks 16.maijā, es teicu, ka nevaru kāpt uz skatuves šajā dienā. Saprotu, ka Eirovīzijas datumu nevar pārcelt. Varbūt mamma man saka: neskumsti, dziedi!
Esmu pozitīvi noskaņots cilvēks. Ceru, ka man izdosies nokļūt pirmajā desmitniekā. Negribu koncentrēties tikai uz uzvaru, esmu gatava jebkuram rezultātam. Eirovīzijai nav nekāda sakara ar manas karjeras attīstību - man nav ko zaudēt! Esmu izdevusi daudz albumu, man ir bijuši vairāk vai mazāk veiksmīgi projekti. Mans pirmais hits Mademoiselle chante le blues iznāca 1987.gadā, un 22 gadus vēlāk es joprojām esmu aktīva, man ir jauns albums, cilvēki visapkārt runā par šovu Kabaret, daudziem tas ļoti patīk. Tā arī ir manas dzīves un manas karjeras laime! Eirovīzija man būs kā ķiršoga uz tortes. Ceru, ka viss notiks veiksmīgi, ka es būšu lepna un Francija būs lepna.
Vai atceraties kādu Eirovīzijas dziesmu, kas jums patika?
Atceros britu grupas Brotherhood of Man hitu Save Your Kisses for Me (1976.gada Eirovīzijas uzvarētāja - J.J.). Vēl bija Vācijas dziesma Theater, ko dziedāja Katja Ebšteina (šī dziesma ieņēma otro vietu 1980.gada konkursā. - J.J.).
Manas jaunības gados bija ļoti svarīgi zināt Eirovīzijas uzvarētājus, taču pēc tam, kad es sāku karjeru, man nebija laika sekot līdzi konkursa norisēm, un tas arī kļuva mazāk interesants. Pēdējos gados Eirovīzija atkal kļūst kvalitatīvāka, parādās labas melodijas. Dziedāt Eirovīzijā piekrīt arvien vairāk mūziķu, kuri ir zvaigznes savās valstīs. Konkurence saasinās. Francijā un Šveicē Eirovīzija nav tik populāra kā citās zemēs, cilvēki uzskata, ka šā pasākuma imidžs nav pārāk labs, un rauc degunu. Bet, ja es vienmēr darītu tikai to, ko no manis gaida, es neko daudz nebūtu sasniegusi.
Dzīvē ir tik daudz dilemmu! Tā vienmēr ir izvēle - darīt vai nedarīt. Dažreiz sanāk uzvarēt, citreiz - zaudēt. Pašreiz esmu tādā stāvoklī - nezinu, vai tas ir vecums vai karjeras posms -, ka es neiespringstu un ne par ko nekreņķējos. Daru to, ko gribu. Es spēju tikt galā gan ar uz uzvaru, gan zaudējumu.
***
Patrīcijas Kāsas šovs Kabaret
Arēnā Rīga 23.IV plkst.19.30
Biļetes Biļešu servisa tīklā, Ls 20-70