Skanēs kā Bahu dzīves laikā

Diriģents un klavesīnists Māris Kupčs, sagaidot Lieldienas, mums sagatavojis ko īpašu - koncertā Rīgas
Sv.Jāņa baznīcā 9.aprīlī plkst.20 Rīgas Doma zēnu kora un baroka orķestra Collegium musicum Rīga izpildījumā viņa vadībā skanēs Johana Sebastiana Baha kantāte Ich hatte viel Bekümmernis, savukārt orķestris atskaņos viņa jaunākā dēla, dēvēta par Londonas Bahu, Johana Kristiāna Baha simfoniju Re mažorā. Kantātes izpildījumā viņš iesaistījis arī jaunos, talantīgos, Norvēģijā studējošos dziedātājus - soprānu Elīnu Volkmani un tenoru Rinaldu Kandalincevu, kā arī Latvijas Nacionālās operas baritonu Raimondu Bramani. Pirmoreiz dzirdēsim baroka mūziku pilna vēsturisko instrumentu orķestra pavadībā.
«Latvijā beidzot ir izveidojies pilns vēsturisko instrumentu orķestris,» stāsta diriģents Māris Kupčs, kurš jau gadiem veido šo kolekciju gan privāti, gan kā Senās mūzikas katedras vadītājs Mūzikas akadēmijā. «Visi instrumenti ir tādi, kādi tie bija XVIII gadsimtā. Tas dod mums iespēju, klausoties koncertu, iztēloties, kā mūzika skanēja baroka laikmetā un uz klasicisma sliekšņa. Īpašs jaunums ir baroka mežragi - vienīgajiem Baltijā! Tie stipri atšķiras no saviem mūsdienu radiniekiem - tiem nav nekādu mehānismu, tikai viens vienīgs apaļš rags,» viņš paskaidro. Tie Mūzikas akadēmijā iegādāti jau pirms pusgada, un nu tos spēlēs mežradznieki Viesturs Vārdaunis un Kalvis Etkins. Ir arī baroka travers­flautas, divas baroka obojas, baroka fagoti. «Trompešu gan mums vēl nav, tāpēc aicinām talkā igauņu mūziķus. Taču, kad pienāks nākamie treknie gadi, nopirksim arī trompetes,» - tā M.Kupčs.
M.Kupčs stāsta, ka pirmās baroka obojas un blokflautas nopircis jau 1995.gadā. Viņam ir sešu gadu plāns, kas tagad jau pusē. «Sākums bija stilu studēšana un instrumentu pirkšana, tagad notiek visu šo instrumentu apgūšana un ansambļa saspēle. Viss notiek tā, lai, ielēkuši vilcienā, mēs varētu pārvietoties no pēdējā vagona uz priekšu,» - tā M.Kupčs, kurš pats koncertā ne tikai diriģēs, bet arī spēlēs klavesīnu.
Viņš ir lepns, ka orķestrim ir īstas baroka vijoles ar zarnu stīgām un resnajiem grifiem. «Nav nekā muļķīgāka, kā nopirkt baroka lociņu un ar to spēlēt mūsdienu vijoli! Lūk, šo vijoli atradu antikvariātā Vācijā lielā kaudzē, bez stīgām, un pārdevēji pat nezināja, ka tā ir Mocarta laika vijole. Re, tai ir ķīļveida grifs! Teicu, ka gribu to karināt pie sienas, un nopirku par 300 eiro. Tas ir normāls XVIII gadsimta «darba zirgs», ar rokām taisīts instruments.»
Māris Kupčs zina teikt, ka tieši šādu vijoli ir viegli turēt, to nav jāliek zem zoda, tikai jāatbalsta pie pleca. «Nesāp mugura, neveidojas osteohondroze. Senie instrumenti ir pašam spēlētājam veselīgāki, anatomiski pareizāki. Baroka flautu, piemēram, var nenogurstot spēlēt daudz ilgāk nekā mūsdienu instrumentu.»
Kad M.Kupčs veidoja Collegium musicum, kopā ar domubiedriem bez dziļām zināšanām sākuši spēlēt seno mūziku. Tagad viņš ierāda studentiem pat tādus smalkumus, kā veikli siet mezgliņus, piestiprinot vijolēm zarnu stīgas: katru stīgu jāgriež uz pusēm un zarna ir jāpiededzina. «Pats spēlēt vijoli nemāku, bet esmu kļuvis par vijoļeks­pertu, lai spētu tās izvēlēties pat pēc fotogrāfijām,» tā M.Kupčs, kurš tās gādā Austrijā, Vācijā, Francijā.
«Kad pirku teorbu, kopā ar meistaru Meisenē izdzērām divas pudeles vīna, sadraudzējāmies. Kad sākām runāt par cenu, tā pēkšņi manāmi nokrita.» Pēc tam ar divmetrīgo instrumentu un vēl apreibis mūziķis stūrējis mašīnu uz lidostu. Viņa senās mūzikas klase ir «funkcionējošs muzejs» - tajā stāv klavesīni, ērģeļpozitīvs, pērn nopirktais klavihords, stīgu un pūšaminstrumenti. Un te netiek šķirots, kas un kam pieder.#