Īsti nevaru apjēgt, vai tā ir dievišķīgi vai velnišķīgi skaista mūzika, bet gribas to klausīties vēl un vēl, tā pēc Rēzeknes IV baroka mūzikas dienu atklāšanas koncerta Rēzeknes evaņģēliski luteriskajā baznīcā atzina kāda klausītāja. Arī festivāla mākslinieciskā vadītāja, baroka čelliste Ilze Grudule uz interviju ar Dienu atnāk jau notikušo koncertu iespaidā. Ilze Grudule ir rēzekniete, beigusi Rēzeknes Jāņa Ivanova mūzikas vidusskolu, Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu, pēc tam pievērsusies baroka mūzikas studijām Ženēvas Centre Musique Ancienne pie Filipa Mermo un Bāzeles Schola Cantorum pie Kristofa Koina. Pašlaik dzīvo Bāzelē, nodibinājusi savu grupu Kesselberg-Ensemble, regulāri uzstājas ar grupām Capriccio Basel un Epoca Barocca (Ķelne). Jau ceturto gadu Ilze un viņas kolēģi brauc uz Rēzekni, lai kopā ar vietējiem mūziķiem dāvātu pilsētai senās baroka spēles brīnumu. Pagājušajā gadā Rēzeknē pirmoreiz tika iestudēta baroka opera H.Persela Didona un Enejs, kas tika nominēta Dienas gada kultūras balvai, šogad, kā atzīst Ilze, šis pasākums ir vairāk vērsts uz dvēseli, ko vēsta arī tā nosaukums Solitario. Spēle vienatnē.
Ornaments. Improvizācija
"Tā ir man tuva mūzika un tuvi cilvēki, kas atbraukuši uz Rēzekni, par kuru nekad pirms tam nav dzirdējuši. Tās ir vienreizējas, ļoti spēcīgas izjūtas. Cerams, ka klausītāji, kuri nāk uz koncertiem, izjūt to pašu," saka Ilze Grudule. Viena no festivāla iezīmēm ir tā, ka kopā ar profesionālajiem mūziķiem no Bāzeles piedalās arī vietējie izpildītāji. Atklāšanas koncertā 3.septembrī, kur četras vijolnieces atskaņoja Gustava Tēlemana (1861—1767) un viņa laikabiedru mūziku, piedalījās arī Rēzeknes mūzikas vidusskolas meitenes Edīte Kulberga un Solvita Krišāne. "Viss tiek sagatavots maksimāli īsā laikā. Baroka mūzikai raksturīga improvizācija, jo šajā mūzikā, tāpat kā mākslā, arhitektūrā, ļoti svarīgs elements ir ornaments, ko bieži improvizē. Shēma, partitūra paliek tā pati, bet nāk klāt jauni elementi, nianses, kas reizēm atver pavisam jaunas durvis muzikālajai domai," saka Ilze.
Improvizācija valdījusi arī otrajā festivāla koncertā, kad kopā pirmoreiz uzstājušās Bāzeles baroka vijolniece Leila Šaeigi un Sanktpēterburgas modernās dejas soliste Alina Mihailova. Klausītāju atsaucība liecinājusi, ka tas ir izdevies.
Pasienē baidās pat elpot
Ilzei visvairāk žēl, ka šogad nav izdevies ar baroka mūzikas koncertiem izbraukt ārpus pilsētas. Baroka mūzikas dienu ideja jau radusies tad, kad pirms dažiem gadiem četras meitenes, portugāliete un trīs latvietes, braukušas pa Latviju paspēlēt Rīgas baroka mūzikas komponista Georga Mītela (1728—1788) skaņdarbus. Interese bijusi tik liela, ka meitenes sapratušas — šī tradīcija ir jāturpina.
"Visīpašākā publika bija Pasienes baznīcā, tur bija vietējās vecmāmiņas ar lakatiņiem galvā, atbraukuši vairāki autobusi ar klausītājiem no Stirnienes, mana tēva dzimtās vietas. Kad mūziķi skaņoja instrumentus pirms koncerta, baznīcā iestājās absolūts klusums, cilvēki baidījās pat elpot, jo uzskatīja, ka tā ir koncerta sastāvdaļa. Tā bija tāda cieņa, bijība pret to, ko mūziķi dara, daudzi tādu dzīvo mūziku vispār dzirdēja pirmo reizi mūžā. Man ir sapnis izbraukāt šīs brīnišķīgās Latgales pierobežas baznīciņas. Šveicē, piemēram, kultūras politika ir pavisam cita, tur katrā mazajā pilsētiņā ir koncertzāle. Es ceru, ka mēs ar šīm baroka dienām arī ieliekam kādu mazu ķieģelīti kultūras decentralizācijas lauciņā."
Šogad īpašs koncerts veltīts Rīgas baroka komponistam G.Mītelam, bet
svētdien Jēzus Sirds katedrālē skanēja Šveices klostera un bibliotēku
mūzika. "Tā ir pasteļtoņu mūzika, pirmajā koncertā tikai vijoles,
otrajā vijole un deja, kas sarunājas, trešajā Mītels, vientuļš vācietis
Rīgā, dīvainis, nesaprasts. Un klosteris, bibliotēka jau ir tādas
vietas, lai ieietu sevī."
Nav solis atpakaļ
Ilzes tētis ir mūziķis, kordiriģents Jānis Grudulis, mamma — arhitekte,
viņa pati bērnībā sapņojusi kļūt par dejotāju. Deju apgūt Rēzeknē nav
bijis iespējams, tāpēc aizgājusi uz mūzikas skolu un izvēlējusies
čellu. Pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas Ilze turpinājusi studijas
Šveicē, kur dzīvo un strādā arī pašlaik. Viņas vadītajā ansamblī
Kesselberg-Ensemble spēlē latviešu mūziķi, kuri izskolojušies Bāzelē.
Kesselberg latviski nozīmējot Katlakalns, kur, iespējams, apbedīts
komponists Georgs Mītels.
Ilze atzīst, ka dažkārt ir pārsteigta, ka Rēzeknē, kur iedzīvotājiem ikdiena ir tik sarežģīta, jau ilgāku laiku dzīvokļos nav pat karstā ūdens, nav arī savas koncertzāles, cilvēki ir tik gaiši, apgaroti un izslāpuši pēc kultūras, viņiem ir tik liels radošais potenciāls. Tāpēc esot prieks ik gadu septembrī atgriezties. "Atgriešanās māksliniekam nav viegla, varbūt liekas, ka tu it kā sper soli atpakaļ, taču atgriešanās ir arī virzība uz priekšu. Iespēja strādāt ar talantīgu kori, no dažādiem elementiem uzbūvēt koncertu katedrālē nemaz nav tik bieži dota. Rēzekne ir unikāla vieta, te vajag tikai iemest impulsu un jau viss rodas.