Annas Sakses pasakas par ziediem atgriežas laikā, kad ziedi no līdzās dzīvotājiem atkal līdz nākamajam pavasarim kļuvuši par dāvināmu preci. Valta Pūces, Ditas Krenbergas un Gundara Āboliņa pasaku koncertizrāde ļoti laipni un ir pat vietā sacīt – liegi aicināja pasaku pasaulē. Pie Annas Sakses pasakām kopš skolas laika nebija sanācis atgriezties. Gan tādēļ, ka arī citu labu pasaku, par laimi, pasaulē ir visai daudz, gan tādēļ, ka Sakses pārējo rakstu darbu pilnīga neatbilstība pasaku radītajam priekšstatam lika turēties no šīs autores nostatus.
Pirmā – priecīgā atziņa: ir pagājis laiks, gana daudz laika, lai viņas pasakas ietvertu jaunā skanējumā. Otrā, ne tik priecīgā doma pēc šī koncerta – to, vai skanējums sniedz ko jaunu, var arī apšaubīt.
Prātoju visu iestudējuma laiku – kas gan man neļauj te līdz galam pasakai noticēt? Cilvēki sanākuši, atmosfēra sirsnīga, bildes atver mums skatus uz pļavām un laukiem. Gundara Āboliņa stāstījums ir nevainojams un precīzi izspēlēts arī vienkāršās, nesamocītās skatuves kustībās un dialogos ar Valtu Pūci pie klavierēm un Ditu Krenbergu ar flautu... Brīžam pat šķiet, ka pasaku uzdevums Gundaram Āboliņam ir par vieglu – nemanīju šoreiz to paša aktiera pārvērtību iekš katras pasakas, ziedā vai citā cilvēkā pārtopot. Šis gan, atzīstu, ir visai izlutināta un pieauguša skatītāja viedoklis. Bērnus zālē manīju jo daudz, liekas, ka uzmanīgi klausījās. Savukārt tas mazgadīgais draugs, kurš bija līdzi man, noteikti būtu klausījies rūpīgāk, ja skatuves fonā nerotātos ekrāns ar koši un smalki atlasītajām bildēm. Ekrāna paaudzēm, man tā šķiet, viena stāstītāja balss un mūzika būtu tieši gana, lai iedarbinātu iztēli. Tas nekas, ja daža zieda vārds paliktu nevizualizēts un varbūt pat nezināms. Nupat teiktais vairāk ir mana vēlēšanās, kas atdzimst ikreiz, kad attopos, cik daudz laika pavadām ekrāna priekšā, burtiem, ainavām, darbiem vai atpūtām zibot gar acīm.
Šajā izrādē attēli, protams, iederas. To kompozīcija kārtota tematiski un ļoti plūstoši, taču kā pasaku klausītājam man ir iebildes. Vai es būtu bērnībā pasakas uztvērusi tāpat, ja man nevis iekšējās bildes gar acīm slīdētu, bet īstās? Vai nekļūst pārlieku burtiski? Šī jau ir otrā reize, kad pret ekrānu Spīķeru koncertzālē izturos ar tādām aizdomām un līdz galam nepieņemu tā klātbūtni kopējā mākslas darbā. Lai gan vēlreiz jāuzsver, ka Pētera Apses radītajām un kompozīcijā saliktajām bildēm nav ne vainas. Man vien šķiet, ka pāri kalendāra stila "noskaņu un gadalaiku" izmantojumam varētu pacelties ar nedaudziem tehniskiem paņēmieniem, pāris papildu ekrāniem, piemēram, ja reiz bez bildēm nekādi. To ietvaros kā ziedlapu iekšienē tad varētu arī notikt Valta Pūces, Ditas Krenbergas un Gundara Āboliņa metamorfozes no ziediem uz sētas mietiem, no zaķiem un sniegpārslām, un ābelēm atpakaļ cilvēkos, kad izdzirdam noslēguma pasaku par lilijas sirdi.
Pasaku nežēlība, kontrastējot ar skatuves iekārtojumu, mūziku un runātajiem vārdiem, arī pārvēršas kādā grūtāk atminamā ziedā, it kā noslēpjot pasakas pašas.
Ceru, ka papildizrādes, par kurām šonedēļ redzēju ziņojam, sagādās gaišu fantāzijas mirkli ne vienam vien lielam un mazam klausītājam.
Man gan visu laiku šķita, ka veidotāji nezina, kādai auditorijai izrāde paredzēta – tā varētu būt iestudējuma vienīgā vaina. Tomēr, mazliet pasaku pasaulē dzīvojot, pieļauju, ka tas mainās pēc pirmizrādēm un ka visu trīs mākslinieku un fotogrāfa kopējais stāstījums kādu aizved tuvāk zieda un cilvēka dabai, atraisa iztēles pļavas, uz kurām, vasarai iekšēji vai ārēji beidzoties, mēdzam pievērt durvis.