Sekojot pēdējos gados gluži vai neizbēgamajam koncertu organizēšanas principam – ne koncerta bez nosaukuma –, vispirms atļaušos parotaļāties ar kamerorķestra Sinfonietta Rīga 28. janvārī Lielajā ģildē notikušā koncerta afišas saturu. Nosaukumā Mocarta klavierkoncerts un Hafnera simfonija tiek uzrunāti Mocarta mīļotāji, taču aizkadrā paliek tas, ka šajā koncertā, kā tas Sinfonietta Rīga programmās ir bieži, līdzās klasikai skanēja arī laikmetīgā mūzika. Koncertu diriģēja klausītājiem Latvijā labi pazīstamais somu maestro Juha Kangass, un solists bija pianists Reinis Zariņš, viens no spilgtākajiem pašmāju mūziķiem.
Mocarts priecātos
Mocartu Sinfonietta Rīga 28. janvāra koncerta programmā pārstāvēja par Hafnera simfoniju iesauktā Remažora simfonija (K. 385) un 23. klavierkoncerts Lamažorā (K. 488). Tieši pēdējo īpašas uzmanības vērtu darīja solista Reiņa Zariņa drosmīgais un vienlaikus Mocarta rakstībā un klasicisma laikmeta stilā pamatotais radošais lasījums. Izkoptais klavieru tonis un frāzējums, kas brīžiem lika Lielās ģildes steinvejam skanēt kā Mocarta laika āmuriņklavierēm, turklāt te pat nav galvenais. Būtiskāk ir tas, cik brīvi un komfortabli pianists iejutās interpreta – skaņdarba līdzautora – lomā, starp Mocarta partitūrā ierakstītajām bāzes notīm iekļaujot improvizācijas un ar viegliem pārskrējieniem piepildot komponista atstāto brīvo telpu. Turklāt tas notika tik organiski, ka nezinātāji to pat nepamanīja, savukārt zinātājiem nācās atzīt, ka Mocarts, kurš steigā un radošā nevērībā devis vaļu savu interpretu radošajam pienesumam, pats noteikti būtu tieši tā uzrakstījis. Klausoties Reini Zariņu, Mocarts būtu priecīgs.
Tā skan Somija
Rock Score, ko 19 stīgu instrumentiem 1997. gadā sacerējis somu avangardists Pērs Henriks Nūrdgrēns, ir nevis atsauce uz rokmūziku, bet gan Somijas klinšaino dabu un tautas mūziku tās nenogludinātajā, brīžiem smagnēji robustajā izteiksmē un spēkā. Viendaļīgajā skaņdarbā, kurā ir jūtama virzība no nepieradināti skaudras apceres līdz dejiski robustam objektīvismam, diriģents Juha Kangass jutās kā mājās, izceļot te folklorisko vijoļu duetu (opusa pirmajā posmā), te sulīgi zemo čellu un kontrabasu skanējumu un spriedzi izaudzējot līdz nenovēršamai kulminācijai.
Te patiešām varēja just Somiju, te bija gan pamatīgums, gan ziemeļnieciskais lēnīgums. Ja no balkona neredzētu, ka uz skatuves ir tikai neliels stīgu instrumentu mūziķu sastāvs, viegli varētu noticēt, ka kopā ar viņiem brīžiem spēlē arī akordeonists. Turklāt nevis lietišķs danču mūzikas pavadītājs, bet filozofiski noskaņots vīrs, kurš brīžiem nepakļaujas spēles noteikumiem un muzicē pats savā nodabā.
Tauriņa noslēpums
Beidzot! Beidzot atkal mūsu koncertapritē dota iespēja dzirdēt mūziku, kas top tepat kaimiņos, Lietuvā, kuras kompozīcijas skola bijusi ļoti svarīga arī vairāku latviešu komponistu – Pētera Vaska, Andra Dzenīša un Mārtiņa Viļuma – muzikālajā domāšanā. Sen te nav dzirdēts nekas no XX gadsimta otrās puses lielmeistaru Broņus Kutaviča, Feliksa Bajora, Mindauga Urbaiša, Aļģirda Martinaiša, Šarūna Naka un kur nu vēl jaunās paaudzes skaņražu darbiem. Es, piemēram, pēdējo reizi šeit dzīvā izpildījumā lietuviešu mūziku dzirdēju 2012. gadā, kad Sinfonietta Rīga kopā ar orķestrī integrēto jauniešu kori Kamēr… ļāva izbaudīt jaunās talantīgās komponistes Justes Janulītes Mākoņu vērošanu. Savukārt Sinfonietta Rīga šā gada pirmajā programmā Onutes Narbutaites opuss Was There a Butterfly? nonācis acīmredzot tāpēc, ka koncerta diriģents Juha Kangass šo partitūru viņai 2015. gadā pasūtīja, lai atskaņotu to ar Ostrobotnijas kamerorķestri Somijā.
Tauriņš skaņdarba nosaukumā nav "ielidojis" nejauši. Tā autore, erudītā intelektuāle Onute Narbuitaite, tauriņa tēlu asociējusi gan ar noslēpumainu elpu, gan sengrieķu dievietes Psīhes ēnu, jo Senajā Grieķijā psihes, dvēseles, elpas un tauriņa apzīmēšanai izmantots viens un tas pats vārds. Kā pilnīgs pretnis mūsu ierasti dinamiskajam, fragmentētajam dzīves ritmam šis skaņdarbs ievilka sevī ar… nesatricināmu statiku, ar viena pamatmotīva horizontālu un vertikālu kristalizēšanu nesteidzīgā plūdumā, kura uzmanības centrā ir nevis konfliktu sadursmes, bet skanējums kā sonora pašvērtība klusuma tuvumā. Varbūt – introverta pašapcere, kuras smalkās iekšējās kustības rada tembrālā attīstība, izsmalcināta stīgu instrumentu skārumu, t. s. štrihu, palete, ko vainago gaisīgie flažoletu virstoņi. Savā ziņā – kaut arī rakstīts tikai stīgām – šis opuss ir rada mūsu Andra Dzenīša simfoniskajam darbam Langsam, kurš pēc pirmatskaņojuma Vācijā vēl tikai gaida atskaņojumu Latvijā.
Izsmalcinātā un radošiem atradumiem bagātā orķestra un instrumentālās kamermūzikas skanējuma pasaule ir Onutes Narbutaites stiprā puse. Viņas skaņuvalodai raksturīgs rūpīgs slīpējums, kam tuvas franču XX gadsimta instrumentācijas tradīcijas un redzamākā mūsdienu somu komponista Magnusa Lindberga orķestrālā skaņu glezniecība. Piebildīšu, ka par šo skaņdarbu, kā arī par komponistes pirmo operu Kornets, kuru sirreāla sapņa estētikā 2014. gadā Lietuvas Nacionālajā operas un baleta teātrī kopā ar diriģentu Robertu Šerveniku iestudēja režisors Ģintars Varns, Onute Narbutaite 2015. gadā izpelnījusies Lietuvas Komponistu savienības nomināciju Gada komponiste.