Aleksandra Tauriņa grāmatas Tie, kas uzdrošinās recenzija. Kā latvietis par vīru kļuva

Tauriņš ir samērā precīzs. Še tiešām apkopoti gan Otrā pasaules kara pēdējo dienu notikumi Latvijā, gan došanās ar kuģi uz Vāciju, gan uzturēšanās bēgļu nometnēs un to tuvumā. Tālāk liktenis un paša vēlmes jauno vīrieti aizved uz Dienvidameriku, uz Venecuēlu. Grāmata ir neviendabīga, un šoreiz rodas iespaids, ka rakstnieks vēlējies aptvert pēc iespējas plašāku laukumu. No vienas puses, tas atmaksājas - daudzajiem latviešu rakstītajiem pēckara Vācijas stāstiem pievienojas vēl viens, netipisks un mazliet huligānisks. No otras puses, šai grāmatā atkal visnotaļ aizraujošu tekstu brīžiem pabojā eiropeiskā augstprātībā sniegtie sastapto cilvēku apraksti. Vai tā būtu veca, pusjukusi muižniece mazā Vācijas pilsētiņā, azartspēļu un alkohola satriekts dimantu meklētājs Gran Sabanā, vecīgās atraitnes miesaskārīgā meita mazā Andu ciematiņā vai Karakasas dimantu tirgonis - visi, izņemot pašu vērotāju un stāstnieku, ir ar savādu putnu kolekcijām galvās.Ar Tauriņu nekad nevar zināt, cik šie stāsti ir patiesi, - lasot rodas iespaids, ka vēroju fragmentus no kādas ziepju operas, īpaši tad, kad spilgtiem triepieniem tiek atainots kāds no negatīvajiem varoņiem. Taču stāstījumam piemīt burvīgs, senlaicīgs šarms, par ko gādā gan politnekorekti izteicieni, gan pastāvīga notikumu kāpināšana, novedot līdz traģiskai (vai vismaz satraucošai) kulminācijai, gan valodas lietojums, kas ir savādāks, nekā mūsdienās pieņemts. Lai gan mazliet novecojusi, A. Tauriņa valoda ir tīra un skaidra, lasīšana vedas raiti, un kopumā tieši šī grāmata visvairāk atgādina nevis mūsu pašu tautiešu dažādās trimdas laiku atmiņas, bet gan kaut ko no starpkaru laikos tik populārajiem stāstiem par indiāņiem, dimantiem, brašiem vīriem un gļēvuļiem - varbūt R. Hegarda Ķēniņa Zālamana raktuves vai Montesumas meitu. Stāsts par milzīgajām San Salvador de Paul dimanta raktuvēm un pievienotās fotogrāfijas ievieš citus akcentus, atgādinot, ka viss notiek tepat un nemaz ne tik senos laikos, lai gan arī še autoram labpatīk ieviest notikumus, kas iederētos labā dēku romānā. Un arī tālākie stāsti par rāpšanos Andos, lai aplūkotu senus indiāņu artefaktus, dona Kondora neparastais mūžs un tā necilās beigas, indiāņu šamaņa darbību apraksts - tie visi ir krāsaini dzīpari, no kuriem savijas glezna, kas ataino kāda lieliska, nesatriecama un talantīga cilvēka mūžu.Pievienoju jau iznākušo grāmatu abām pirmajām un zinu, ka atšķiršu tās vēl kādu reizi. Tie ir stāsti par veselu laikmetu, kurš nu jau pagājis uz neatgriešanos. Un, lai gan kara sekas uz mūsu tautu ir bijušas briesmīgas, optimismu vieš tas, ka pat tik neiespējamos apstākļos latvieši ir spējuši ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot jēgpilnu, skaistu un bagātu mūžu, nogalē daloties atmiņās ar tiem, kas dzīvojuši citā pasaules daļā.