Pēc ilgāka laika kinoteātru repertuārā ir filma, kuru vērts redzēt – un par kuru – rakstīt. Trilleris Divas janvāra sejas, kas tapis pēc izcilās psiholoģisko trilleru meistares rakstnieces Patrīcijas Haismitas romāna motīviem. Pirmizrādīta vienā no šā gada Berlīnes festivāla skatēm, filma izpelnījās jūsmīgu atzinību to kritiķu vidū, kuri novērtē kino stilistikas nianses un kuriem nešķiet, ka kino funkcijas ir reducējamas vienīgi uz tīņu auditorijas izklaidēšanu. Ķeramies pie pašas "mākslas miesas" – filmas Divas janvāra sejas, kuras darbība risinās 60. gadu sākumā Grieķijā, kurp baudīt dzīvi devies amerikāņu pāris – pievilcīgais, pārtikušais Česters (Vigo Mortensens) un par viņu jaunākā sieva – blondā Kolete (Kirstena Dansta). Abu nejaušā iepazīšanās ar "gidu" – nadzīgu, uz tūristu apčakarēšanas biznesu tendētu jaunekli Raidelu (Oskars Īzaks) – kļūst par aizsākumu sarežģītu nozieguma un kaislības diktētu attiecību trīsstūrim. (Kā jau norāda filmas nosaukums – te nekas nebūs tā, kā izskatās, katram filmas varonim ir vismaz divas sejas, divas būtības – tāpat kā mitoloģiskajam dievam Jānusam, kuram par godu romieši nosauca vienu no gada mēnešiem – janvāri.) Īpaši nebojāšu jums filmas sižeta atklāsmes prieku, tikai piebildīšu, ka pārtikušais amerikānis drīz vien atklāj savas bagātības izcelsmes avotu – viņš ir krāpnieks, kurš ir aizbēdzis no Ņujorkas un apkrāptajiem investoriem ar viņu naudu. Drīz vien – arī slepkava. Mortensena varoņa vīzdegunīgā pašpaļāvība sašķīst sīkās druskās – kopā ar sievu viņam ir jābēg no Atēnām. Bēgšanas plānā viņiem ir gatavs palīdzēt Raidels, kuru kā vienmēr interesē nauda, liela nauda, kāda ir Česteram, bet ne tikai... Atcerieties par divsejaino janvāri, t. i., Jānusu!
Patrīcijas Haismitas spēks
Droši vien jājautā, kālab sekmīgais Holivudas scenārists Hoseins Amini, kurš rakstījis scenāriju filmai 47 ronini, arī dinamiskajai LV kinoteātros nerādītajai filmai Brauciens/Drive (2011) un daudzām citām, savam debijas darbam režijā ir izvēlējies šo klasisko Patrīcijas Haismitas romānu. Viņa paša sacerējumi nenoliedzami ir bijuši gan dinamiskāki, gan mūsdienu auditorijas fragmentētajai un "neirotiskajai" uztverei "piemērotāki". Piedāvāju versiju, ka viens no intereses dzinuļiem ir bijusi režisora vēlme izbaudīt stilu – veidot filmu kinovalodā, kas līdzīgi tai, kurā savas filmas veidoja arī ģeniālais Alfreds Hičkoks. Tieši Hičkoks, kā zināms, ar Svešiniekiem vilcienā/Strangers on the Train (1950) atklāja kinopasaulei Patrīcijas Haismitas romānu spēku. Pateicoties perfektajai dramaturģijai, neparedzamajiem sižeta samezglojumiem un niansēti "uztamborētajai" spriedzei, Haismitas romāni ir nepārejošs "kinematogrāfiskās baudas" objekts. Vairākkārt ekranizēti ir viņas Riplija cikla darbi, proti, filmas, kurās galvenais varonis ir pievilcīgais, ciniskais un rafinētais ikdienišķais neģēlis Toms Riplijs. Iespējams, atminaties stilistiski izsmalcināto Entonija Mingelas filmu Talantīgais misters Riplijs ar Metu Deimonu, Džūdu Lovu un Keitu Blānšetu. 60. gados Riplijs darbojās arī izcilajā franču režisora Renē Klemāna trillerī Spožajā saulē/Plein Soleil ar Alēnu Delonu, 2002. gadā itāļu režisore Liliāna Kavāni uzņēma trilleri Riplija spēle (Ripley’s Game) ar Džonu Malkoviču utt. Nav šaubu, ka Haismitas darbi nezaudēs savu pievilcību kinoļaužu acīs arī turpmāk – tie rada iespēju veidot perfektus trillerus un – niansētu, izsmalcinātu filmas stilistisko pasauli, kam nu jau piemīt arī nedaudz nostalģiska retrogarša.
Retro bauda
Tērpi, 60. gadu Grieķijas vide, automašīnas, autobusi, cilvēki, pat lidosta, kur risinās ļoti būtiski filmas Divas janvāra sejas notikumi, – šo visu faktūru filmā var izbaudīt līdz niansēm. Estetizācijas izsmalcinātībā tā droši ir salīdzināma ar 1999. gada Talantīgo misteru Ripliju, kura darbība gan risinājās "retro Romā". Divās janvāra sejās Atēnas, Krētas tempļu drupas un labirinti kļūst par cēlu dekorāciju mūsdienu ļautiņu sīkumaino un plēsonīgo instinktu demonstrācijai. Domājams, šīs filmas nosaukumu vēl ilgi piesauks Grieķijas tūrisma industrija. Galu galā nemaz tik bieži pašreklāmai nevar izmantot filmas, kas restaurē pagājušā gadsimta nevainību – te gan domāju vides nevainību, jo nevainīgo starp Patrīcijas Haismitas radītajiem varoņiem nav. Tāds nav ne Česters, ne viņa blondā, šķietami naivā sieviņa, ne jaunais grieķis ar izdomātiem radurakstiem un biogrāfiju. Jāpiebilst, ka filma Latvijas skatītājam piedāvā iepazīties ar talantīgo amerikāņu aktieri Oskaru Īzaku, kurš spilgti sevi pieteica pērn brāļu Koenu filmā Inside Llewyn Davis (2013), kas diemžēl līdz Latvijas kinoteātriem tā arī nenonāca.
Filmas spēcīgākais elements nenoliedzami ir Vigo Mortensens, kurš brīvi žonglē ar Čestera dēmoniem – un to šajā šķietami elegantajā amerikāņu biznesmenī ir bezgalīgi daudz. Kirstena Dansta uz abu "puišu" fona nav tā spēcīgākā partija – aktrise ir pārāk nobriedusi, lai spēlētu blondu, naivu muļķīti – sava vīra sieviņu –, bet arī citas pārliecinošas nianses savā tēlā īsti neatrod. Patrīcijai Haismitai bija taisnība – dzīvē šī dāma priekšroku deva kaķu, nevis cilvēku sabiedrībai. Viņa pārāk labi zināja, uz kādām neģēlībām ir spējīgs cilvēks. Galu galā cilvēka grēcīguma un zemiskuma izpētei ir veltīti viņas 22 romāni un astoņi stāstu krājumi. Tie kļuvuši par pamatu teju 40 dažāda garuma, arī TV, filmām. Divas janvāra sejas ir cieņpilns veltījums Haismitas kundzei un viņas literārajam mantojumam.
Divas janvāra sejas
Psiholoģiskais trilleris. Režisors H. Amini.
Lomās V. Mortensens, K. Dansta, O. Īzaks