Tas nu nav apstrīdams – Uģa Oltes jaunā dokumentālā filma Dubultie svešinieki ir viens no pēdējā – gadiem ilgā – laika lieliskākajiem vizuālajiem baudījumiem Latvijas kino kontekstā. Par to nav jābrīnās, ja zināms, ka ar kameru darbojies operators Valdis Celmiņš, taču arī ar visu šo iepriekšzināšanu brīžiem elpa aizraujas. Turklāt Valdim Celmiņam un komandai (filmas operatori ir arī Uldis Cekuls un abi galvenie varoņi – fotogrāfe Daro Sulakauri un režisors Uģis Olte) piespēlē pati daba – vai kurš nu tur augšā tās lietas regulē –, gandrīz tāpat kā savulaik leģendārajam operatoram Dāvim Sīmanim, kuram atlika tikai ieslēgt kameru, un dabā tajā pašā acumirklī sākās scenārijā ierakstītais "lēni snieg lielām pārslām...".
Dubulto svešinieku komandai no augšas uzdāvināti lieliski kadri ar melnajiem putniem, kas zemu un ilgi milzīgiem bariem izlido pāri ceļam tieši braucošās mašīnas degungalā. Pilnīgs van Gogs, es teiktu.
Par ko ir filma
Skeptiķis varbūt savukārt teiktu: "Nu, nu, šitās skaistās kalnu ainavas slikti uzfilmēt var tikai galīgs āpsis!" Skeptiķim jāatgādina par saulrietu fenomenu – kur nu vēl ko skaistāku var dabā iedomāties par saulrietu krāšņajām debesīm, bet, tikko kāds sāk tās gleznot, filmēt vai fotografēt, tā vairumā gadījumu rezultāts ir neciešami banāls. Tāpēc ir svarīgi, lai tam pārpasaulīgajam skaistumam profesionāļa acs un roka pievienotu kadra kompozīciju, stāsta dramaturģiju un citas nepieciešamas lietas jēgpilnam rezultātam. Arī jau minētie melnie putni filmā neparādās tāpat vien, kā apskaužama filmētāju veiksme, bet gan papildināti ar vīriešu balsu murdoņu fonā un tādējādi rada spēcīgu tēlu.
Nav obligāti, lai šis jēgpilnais rezultāts skatītāja acīs precīzi sakristu ar to ainu, kādu redzējis filmas režisors, darbu sākot un pabeidzot. Publicitātes materiāli liecina, ka arī pašam režisoram filmas tapšanas gaitā būtiski mainījies viedoklis, par ko tad ir filma, – iesācis pētīt etnogrāfiski interesantu, taču cilvēciski saspringtu parādību Gruzijas pierobežā (gruzīni kā skaitliskā minoritāte paši savā zemē vienā konkrētā apvidū), vēlāk Uģis Olte saka: "Pēc pieciem ceļojumiem uz Džavahetiju man kļuva nesvarīgi, kurš kuru ir iekarojis, nesapratis, neizmīlējis, pakļāvis un nogalinājis. Kurš ir upuris, kurš – varmāka, kurš pakļāva un kurš tika pakļauts."
Nenāc par tuvu
Filma patiešām neatstāj iespaidu, ka tur kāds kādu, kaut vai pavisam senos laikos, būtu "pakļāvis un nogalinājis", ka tur būtu kādas upuru un varmāku attiecības – galvenokārt tāpēc, ka filmā satiktie cilvēki nav nošķirami divās pretējās nometnēs, mēs viņus nemaz tik dziļi neiepazīstam, lai uzzinātu, ka viņiem vispār ir kāds viedoklis par gruzīnu un armēņu attiecībām Džavahetijā. Vienīgais varmācīgais spēks te ir daba – metriem augstas sniega kupenas ziemā, vējš, kas tūlīt atkal sanes sniegu iztīrītajā pagalmā, ezers, kas paņem pārgalvīgu puišu dzīvību; izkaltusi zeme, akmeņainas nogāzes, reizi septiņos gados atdzimstošs avots un citi varenās ainavas elementi.
Dīvaina likumsakarība – jo skaistāka un iespaidīgāka ainava, jo nepiemērotāka tā "radības kroņa" eksistencei. Tāpēc man, piemēram, tā ir filma par vēl vienu pēdējo bastionu, kurā cilvēka bezcerīgajiem pūliņiem ir tikai viens, dziesmās bieži apdziedāts attaisnojums – te ir mana dzimtene...
Varbūt tā "sabiezējušā gaisa sajūta", par ko preses materiālos runā režisors, ir vietējo iedzīvotāju pašaizsardzība – tie klusi vērojošie tēli, kas ik pa laikam filmā ar skatieniem pavada fotogrāfes Daro sarkanās ņivas palēnināto slīdējumu, varbūt domā: "Nenāc par tuvu un nejautā, kāpēc mēs vēl neesam aizbraukuši..."
Instrumentu faktors
Divas lietas šajā filmā šķiet atsevišķas apspriešanas vērtas – režisora Uģa Oltes aizkadra teksts un grupas Instrumenti mūzika. Patiesībā to otro no konteksta cenšas izraut mediji, saceļot skaļu gāgāšanu ap to, ka talantīgā grupa pirmoreiz ķērusies pie kinomūzikas. Ļoti labi, sen jau varbūt vajadzēja, tikai grūti iedomāties vēl atbilstošāku kinomateriālu, kam savu roku un citus muzicēšanas instrumentus varēja pielikt Instrumenti; īpaši jaudīgs ir mūzikas un dinamiskas montāžas sabiezējums ar bokseru treniņu ringā, neapseglotiem zirgiem kalnu nogāzē un negaidītu ūdens spaini kamerā.
Savukārt režisora personisko pārdomu ieplūdināšanu filmā Uģis Olte aizkadra tekstā piesaka tā: "Mans stāsts krustosies ar citiem stāstiem un ar dažiem kādu brīdi ies paralēli blakus." Godīgi sakot, diez kā nekrustojas un brīžiem liek iedomāties, vai tā tagad ir jauna mode vismaz Latvijas dokumentālajā kino; tomēr Pēterim Krilovam (Uz spēles Latvija) un Ievai Ozoliņai (Mans tēvs baņķieris) ir daudz pamatīgāki iemesli runāt no ekrāna pirmajā personā un (arī) par sevi. Režisora Oltes būtība ir cita, ne jau velti Tambovkas ciema pēdējais "duhobors" viņam jautā, pa pusei apgalvodams, – tu taču vēl atbrauksi?
Dubultie svešinieki
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisors Uģis Olte