Filmas Uzmanības centrā recenzija. Pret sistēmu

Svētdien Losandželosā teātrī Kodak, kas ikdienā neuzkrītoši saplūst ar veikalu kompleksu, notiks Oskaru ceremonija. Lielu daļu no nominētajām filmām jau esam redzējuši. Daži labi baltie plankumi tiek aizlāpīti pēdējā brīdī – šajās dienās uz kinoekrāniem iznāk drāma Uzmanības centrā/Spotlight, kas lepojas ar sešām Oskara nominācijām – labākā filma, režija, scenārijs, montāža, otrā plāna lomas (pirmā plāna lomu šajā filmā nav). Komplekts cienījams, pat ja Uzmanības centrā piepulcēsies tām filmām, kuras dāsno nomināciju skaits tā arī nepārtaps Oskaros. Tā ir cienījama, pamatīgi veidota, jā, kāds teiks – nedaudz vecmodīga (nekādu efektu un citu skaļu, saprātu apdullinošu atrakciju), filma, kuras scenārijs ir balstīts skandalozos notikumos, kas risinājušies Bostonā 2001.–2002. gadā.

Filmā nav viena galvenā varoņa – tās centrā ir varoņu grupa, žurnālisti, kuri strādā ietekmīgā laikraksta The Boston Globe pētnieciskās žurnālistikas nodaļā, gatavojot materiālu rubrikai Uzmanības centrā/Spotlight. Nodaļa skan lepni – pamatā tie ir trīs četri žurnālisti, kuri darbojas nodaļas priekšnieka Voltera Robinsona (lomā Maikls Kītons) vadībā. Viņš ir baudījis elitāru izglītību, draudzējas un spēlē golfu ar Bostonas smalkākajiem ļaudīm un juristiem, taču laikraksta vadības maiņas dēļ drīz nonāks netiešā konfrontācijā ar saviem ietekmīgajiem draugiem.

Pēc laikraksta The Boston Globe jaunā galvenā redaktora Mārtija Barona stāšanās amatā (šo varoni, kurš filmā tiek raksturots kā ebrejs, vientuļnieks un autsaiders, atturīgi spēlē Līvs Šreibers) tiek mainīti žurnālistu pētnieku darba uzdevumi. Kārtējā izmeklēšana (šoreiz – par statistikas datu viltošanu) tiek aizstāta ar Bostonas katoļu baznīcas piesegta mācītāju pedofilu tīkla atmaskošanu.

Viss kā dzīvē

Filmas pamatā ir reāli notikumi, sarežģīts process, kas sagatavoja virkni materiālu – tos laikraksts The Boston Globe publicēja 2002. gada sākumā; kaut žurnālistiskā izmeklēšana tika sākta krietni agrāk, tajā kādu brīdi iestājās pauze 2001. gada 11. septembra traģēdijas dēļ. Pirmā publikācija bija kā zibens no skaidrām debesīm – tā apsūdzēja nevis vienu pedofilu, nelieti, kurš, izmantojot savu svētā tēva statusu, piesmējis bērnus, bet gan sistēmu – visu katoļu baznīcu, kas plānveidīgi un nerimtīgi gadiem ilgi bija slēpusi noziedzīgo priesteru nodarījumus, iesaistot advokātus, noklusinot skandālus, bet pašus grēkojošos priesterus pārceļot no vienas draudzes uz citu. Skandāla dēļ atkāpās arī Bostonas arhibīskaps kardināls Bernards Lo, kurš savu karjeru turpinot Vatikānā. Žurnālistu komanda, kas veidoja šīs publikācijas un piedalījās garā izmeklēšanas procesā, 2003. gadā saņēma augstāko apbalvojumu, kādu ir iespējams iegūt žurnālistikā, – Pulicera prēmiju. 

Šis materiāls – stāsts iz dzīves – bija pelnījis Holivudas uzmanību. Taču visu cieņu filmas autoriem, kuri nav ļāvušies pārspīlējumam, trillera efektiem un holivudiskas spriedzes filmas pārmērībām. Filmas temps ir pat lēnīgs, izmeklēšanas process pamatā ir balstīts uz sarunām, dialogiem – gan žurnālistu starpā, gan intervējot upurus. Žurnālistiem izteiktie draudi filmā drīzāk izskan kā vēlējums nebāzt degunu sen sakārtotā un harmonizētā sistēmā, nevis kā tiešs apdraudējums viņu rosībai, kur nu vēl dzīvībai.

Kvalitatīvais izrāviens

Režisors un scenārija līdzautors Toms Makārtijs pēc pamatprofesijas ir aktieris, viņa līdzšinējā pieredze režijā ir pieticīga, tālab šis kvalitatīvais izrāviens ar filmu Uzmanības centrā ir pārsteidzošs. Režisori, kuri paši ir tēlojuši, vienmēr ir spēcīgi darbā ar aktieriem, un Uzmanības centrā labu aktierdarbu ir daudz, sākot no mazākām, kolorītām lomiņām (pamatā – jau pieaugušo pedofilijas upuru lomās) un beidzot ar pazīstamu aktieru atveidotajiem žurnālistiem. Maikls Kītons pēc pērnā gada ekscentriādēm filmā Putnucilvēks ir nolaidies uz zemes un savu varoni spēlē atturīgi, pamanāmākiem triepieniem darbojas Marks Rufalo, piešķirot savam varonim žurnālistam Maikam gan īpašu plastiku, gan mīmiku, arī Reičela Adamsa darbīgās žurnālistes Sašas lomā ir pelnījusi uzslavu – vismaz par lietišķumu un apzinātu vizuālo pelēcību. Bez grima un īpašām dailes paspilgtināšanas procedūrām aktrise labi ierakstās pelēcīgajos, neomulīgajos The Boston Globe gaiteņos. Atklātā biroja vide, mazie aizgaldi/būceņi un monitoru mirgojošās acis atgādina kādreizējās laikraksta Diena redakcijas telpas – aizgaldu sienas un monitori 2000. gadu sākumā gan Dienā, gan The Boston Globe, izrādās, bijuši līdzīgi. Tāpat kā žurnālistu bažas par iespējamo štata samazināšanu (nedaudz vēlāk), jo, redz, arī Uzmanības centrā bažīgi izskan pētnieciskās žurnālistikas darbinieku jautājums, vai jaunā redaktora atnākšana nozīmē arī štata samazināšanu. Trāpīgas detaļas, un tādu filmā ir pārpārēm, sākot no Bostonas vides, atšķirīgo sociālo slāņu portretējuma, beidzot ar padsmit gadu senām sadzīves – mode, mašīnas, frizūras – detaļām. 

Bez pārspīlējuma un pašmērķīgas spriedzes blīvēšanas filma ir cieņas apliecinājums žurnālistikas un mediju spēkam, arī  viens no kvalitatīvajiem amerikāņu kino veltījumiem žurnālistikas varoņdarbiem, kādi top laiku pa laikam (piemēram, Visi prezidenta vīri/All the President’s Men (1976), Arlabunakti un visu labu/Good Night, and Good Luck (2005) u. c.).