Kāda jēga vēsturei? Vai tiešām ir svarīgi, kad sākās Sarkanās un Baltās rozes karš? Vai, teiksim, kad Latvijā ienāca reformācija un kādas bija tās sekas? Bet kādēļ man to skolā mācīja un pēc tam atprasīja skolotājs ar biezām ūsām un mūžīgu otrās dienas aromātu, ko viņš garajā starpbrīdī papildināja, kopā ar fizikas skolotāju ieslēdzoties skabūzī pie zēnu tualetes? Un toreiz taču to visu zināju, pat centralizēto eksāmenu vēsturē B līmenī uzrakstīju, bet tagad tas skolotājs var nākt un kaut nosist mani – neko vairs neatceros. Ne to karu, ne to gadu. Un kāda jēga no tā visa?
Kamēr neuzrodas dumpinieks
Labi, ja runā par Latvijas vēsturi, varētu teikt – savas tautas vēsture jāzina. Starp citu, kā memuāros atceras Sergo Berija, tieši to pašu saka Staļins, pārmetot mazajam "padomju Himlera" dēlēnam, ka tas par gruzīnu vēsturi maz interesējoties. "Es dienā izlasu 500 lappušu," lepni zīmējas Staļins, iedzenot Beriju junioru dziļos kompleksos, bet mums pierādot – ne savas tautas vēstures pazīšana, ne liela lasīšana pati par sevi vēl labu cilvēku neuztaisa.
"Nu, vismaz svarīgākie datumi gan jāzina, lai kaunu netaisītu!" varbūt bildīs tas mistiskais vidējais latvietis vai misteriozā tante no Bauskas. Ar "svarīgākajiem datumiem" saprotot 18. novembri un vēlams arī vienpadsmito. Tomēr "svarīgums" vienmēr izriet no tās "oficiālās vēstures" teorijas, kuru tik ļoti mīlējuši totalitārie režīmi, nelaimīgo Staļinu ieskaitot. It kā vēsture būtu eksakta zinātne, kurā, saliekot gadskaitļus un varoņus pareizā proporcijā, galā iznāktu pareizā atbilde, ko iekalt galvā, un miers.
Tā var darīt, kamēr klasē neuzrodas kāds mazais dumpinieks, kurš paceļ roku un saka: "Bet, skolotāj, – tā taču nav taisnība!" Un skolotājs šajā brīdī pats kļūst par visīstāko vēstures ķīlnieku. Atkarībā no laikmeta specifikas viņam būtu jāsauc čeka vai žurnālistu komanda no raidījuma Aizliegtais paņēmiens, jo nepareiza vēstures izpratne ir moderno laiku herēze.
Pat ja šis skolotājs būs visnotaļ inteliģents cilvēks un sapratīs, ka vēsture nav nekāda matemātikas formula. Drīzāk stāsts, kaut nereti asinīm rakstīts, ko noteikti cilvēki noteiktā laikā stāstījuši, reizēm precīzi, parasti ne pārāk, pavisam noteikti – subjektīvi, mēģinot izskaidrot to jocīgo mums apkārt, ko sauc par cilvēka dzīvi un nāvi. Viss, ko mēs jebkad varēsim zināt par pagātni, ir filma, kam titros rakstīts: "Balstīta patiesos notikumos." Tāpēc prasīt, lai visiem būtu vienāda vēstures izjūta, ir likt, lai visi vienā laikā sāk raudāt, skatoties Kasablanku, vai vienmēr jūt līdzi tikai Annai Kareņinai un nekad ne grāfam Vronskim. Bet pat tad, ja skolotājs to visu sapratīs, viņš mazo dumpinieku būs spiests pielikt pie vietas, pretējā gadījumā riskējot zaudēt savējo. Skolotājs ir sistēma, mazais dumpinieks – personība. Un to nekādos ciparos vai likumos neieliksi.
Neļaujieties pievilties
Kāda jēga šim ievadam? Nu tāda, lai mēģinātu saprast, kāpēc vēsturisko zinību nespeciālistam ņemt rokās un lasīt Aijas Taimiņas un Kaspara Kļaviņa darbu Ticība un neticība Livonijā. Tas nenoliedzami ir akadēmisks darbs. Tajā ir daudz zemsvītras atsauču, dažādu norāžu un visa pārējā, kas grāmatu ļauj saukt par zinātnisku. Taču neļaujieties pievilties arī jūs, kas, tāpat kā šo rindu autors, grāmatas neuzskata par mūžīgas izziņas palīginstrumentiem, bet drīzāk par draugiem, kuri palīdz iemigt grūtās naktīs vai uzspiež slepkavniecisku skūpstu Austrumu ekspreša kupejā. Aiz visiem šī darba akadēmiskajiem rotājumiem slēpjas tas, ko mēs katrs meklējam grāmatā, – labs stāsts. Par dumpiniekiem, kuri iedrošinājās pacelt roku sava laika pasaulē, lai teiktu: Atvainojiet, bet tā nav taisnība! Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Grāmatas pirmā daļa veltīta lielākajam dumpiniekam, kādu Eiropas kultūra pieredzējusi, – Mārtiņam Luteram. To rakstījusi un ļoti pamatīgi uzrakstījusi Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Dr. Aija Taimiņa. Precizējot gan jāsaka – nevis pašam Luteram pievērsusies autore, bet viņa vēstulēm. Tām, kuras glabājas Dr. Taimiņas vadītās bibliotēkas arhīvos. Vēstules gan ir diezgan ikdienišķas – Kurzemes literāts Ulrihs fon Šlipenbahs (1774–1826) jau aprādījis, ka tās minamas "vairāk kā šā godājamā vīra autogrāfs nekā satura dēļ".Toties, kad uz Rīgu atbraucis Krievijas imperators Pāvils I, viņš uzreiz sapratis, kas šeit vērtīgākais, – prasījis apskatīt Lutera roku darbu, jo "autogrāfs monarhā raisījis godbijību un apbrīnu". Gluži kā Rietumu tūristi, kuriem mēs mēģinām pārdot jūgenda celtnes un kormūziku, kamēr īstāko sajūsmu tie nepiedienīgi izrāda par Centrāltirgu vai Maskavas forštati.
Sacēlies pret "pareizo interpretāciju"
Otra grāmatas daļa, kuru ne mazāk pamatīgi izvērsis vēstures doktors un RTU profesors Kaspars Kļaviņš, stāsta par Matiasu Knutsenu – "pirmo pasaulē zināmo ateistu". Šī intriģējošā, taču līdz šim maz pētītā persona arī pacēlusi roku protestā. Galu galā īsta ticība un īsta neticība vienmēr ir vienas medaļas divas puses. Apmierināties tikai ar vienu var tikai iztēlē ierobežots prāts – pat Jēzus dzīves dramatiskāko momentu iezīmē viņa izmisīgais sauciens pret aizvērtajām debesīm. Knutsens, līdzīgi Jēzum un ikvienam īstam dumpiniekam, sacēlies pret sava laika "pareizo interpretāciju" – pašu protestantu vadoni Luteru. Iemesli mums gan nav skaidri, bet var minēt, ka jauno cilvēku pārņēmušas līdzīgas sajūtas, kādas mūsdienās varētu pārņemt, dzirdot arhibīskapu uz valsts svētkiem salīdzinām politiķus ar pašu Mozu, bet Latviju – ar Dieva radīšanas plānā ierakstītu valsti, kur laimē diet izredzētajai tautai.
Grāmata Ticība un neticība Livonijā ārpus savas vēsturiskās pētniecības robežām ir stāsts par Rīgu, tās iedzīvotājiem un laikiem, kad lietas bija pretējas mūsdienu skolu vēsturei. Te nav ierasto naratīvu par nabaga latviešu zemniekiem, bagātajiem svešzemju kungiem, latviešu dzīvesziņu un tiklām kristīgajām vērtībām. Tas ir stāsts par bagātu, virmojošu ekonomiskās un garīgās dzīves centru, kurā saplūst visas nacionalitātes un intelektuālās plūsmas, pašas radikālākās ieskaitot. Mūsdienās, kad inteliģences elite no opernamu vadības pults runā par taurēm, ko vajag griezt pareizā virzienā, lai tautai tuvākā veidā izbļautu Fledermausi, bet populārākie garīgie virzieni ir dalailamas un Rubeņa ieraksti tviterī, šādi laiki varētu šķist pārākā eksotika. Tomēr tādi ir bijuši. Un arī mūžīgajā etniskajā sasalumā augušajiem būs silti lasīt par ticības brīvību, kas Livonijā tika pasludināta jau 1554. gadā, vēl pirms asinīm laistītā Francijas Nantes edikta, ļaujot vienā mierā šeit sadzīvot katoļticīgajiem un luterāņiem. Varbūt šis ir īstais virziens, kurā raudzīties mūsdienu Satversmes preambulas rakstītājiem, nevis kādā mītiskā latviešu dzīvesziņas un tikpat neskaidru kristīgo vērtību mijkrēslī?
Protams, šis ir tikai viens veids, kā lasīt un domāt par Aijas Taimiņas un Kaspara Kļaviņa pētījumu, bet tāds, kas piešķir šai grāmatai dziļu un noturīgu jēgas pēcgaršu.
Pulga