Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Divi džentlmeņi no Veronas recenzija. Glamūrās rotaļas ar Šekspīru

Jaunais Krievu teātra aktierkurss atrāda fizisko, vokālo un aktierisko formu, iestudējot uz mūsdienām pārceltu Šekspīru

Vērojot Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējumu – Viljama Šekspīra Divus džentlmeņus no Veronas Igora Koņajeva režijā –, nevilšus atmiņā uzpeld Viktora Peļevina romāns Empire V, kurā jaunajiem vampīriem vecie māca divus svarīgākos priekšmetus – glamūru un diskursu. Tāds kiča glamūrs, tiesa, absolūti konsekvents un tāpēc respektējams, valda uz skatuves šajā izrādē, kurā pats režisors bijis arī scenogrāfs un izvietojis vairākus ielu mākslas paraugus. Kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva nevis tikai ieģērbusi aktierus košās, stilīgās (apzināti pārmērīgi stilīgās) drānās, bet faktiski radījusi sabiedrības tēlu – manierīgu un tukšu. Šis atradums precīzi ilustrē arī Šekspīra varoņus, kuri vārdos ir cēli un skaisti, bet kuru rīcība tāda nav. Prasās, lai fonā kāds dziedātu Filipa Kirkorova dziesmas.

Tas gan nenotiek, taču pie dziedāšanas tiek jaunie aktieri – viņiem, Latvijas Kultūras akadēmijas šā gada beidzējiem, šis ir viens no eksāmena darbiem. Izcilu dziedātāju kursā nav, toties ir trenēti ķermeņi, gatavi pat akrobātikai. Savukārt par šī kursa aktiermeistarības pašreizējo izpratni un kvalitāti vajadzētu runāt plašāk un atsevišķi.

Stilīgo vampīru kompānija

Krievu teātra aktierkursā ir nenoliedzami talantīgi, azartiski jaunieši. Viņu galvenie pedagogi šos gadus bijuši teātra mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs un Jeļena Čornaja, abi, šķiet, pārstāv Pēterburgas teātra skolu. Taču tā spēles maniere, kas jaunajos aktieros ir mērķtiecīgi kultivēta un sekmēta, ir ārkārtīgi atšķirīga no tā, kā spēlē citu LKA kursu pedagogu audzēkņi.

Jau iepriekšējās izrādēs ar Koņajeva vadītā kursa piedalīšanos, īpaši Antona Čehova Tikšanās, lai arī notika, bet… un Fjodora Dostojevska Pusaudzī, kas notika mazos spēles laukumos, uzkrītoša likās aktieru izkāpinātā teatralitāte. Iespējams, pedagogi dzīvo pārliecībā, ka klasikas materiālam piestāv ilustratīvi žesti, vaikstīšanās, balss pārveidošana, manierīga koķetērija utt. Patiesi ir bažas, ka Mihaila Čehova teātrī ienāks vardarbīgi štampos iedzītu aktieru paaudze. No zināma satraukuma neatbrīvo arī jaunā izrāde, kas tiek uzdota par mūsdienīgu.

Pati ideja iecelt Šekspīru mūsdienu vidē neprasa ārkārtēju novatorismu, taču ir vērtējama atzinīgi, jo izrāde kopumā ir dinamiska, dzīvespriecīga un ar diezgan skaidri uztveramu vēstījumu. Iepriekšējā Igora Koņajeva versija par Šekspīru – Divpadsmitā nakts – bija krietni smagnējāka. Atgriežoties pie paralēlēm ar Peļevinu, šī tiešām ir tāda stilīgo vampīru kompānija – viss notiek viegli, rotaļīgi, ciniski, solījumi mīlēt tiek lauzti, draudzība nodota. Nedaudzie vecākās paaudzes pārstāvji ir mazliet ērmīgi, toties uz viņiem ir interesanti skatīties, īpaši uz Igora Čerņavska Milānas hercogu, kurš atraisīti nūjo, braukā ar velomobilim līdzīgu rīku un uzvedas pilnīgi relaksēti – kā bagātniekam klājas.

Šekspīra shēmā ir divi jauni cilvēki – it kā draugi, no kuriem Valentīns ir cēls mīlētājs, Protejs – nelietis un aprēķinātājs. Katram ir mīļotā. Katram ir kalps. Proteja iecerētā Džūlija, kā jau tas Šekspīram gadās, gatava pārģērbties par vīrieti, lai noskaidrotu patiesību. Valentīnu mīlošā Silvija ir maiga un uzticīga, atvaira Proteja nekaunīgos mīlas apliecinājumus. Kalpi ir dumiķi, kuru darbībām jāizraisa smiekli.

Ja ne smieklīgi, tad amizanti

Igora Koņajeva izrādē tiek apgāzts priekšstats, ka negatīvie varoņi izdodas spilgtāki. Tieši pozitīvais Valentīns Marata Efendijeva tēlojumā ir interesantāks, jo aktieris pēc tipāža nav klasiskais mīlētājs, taču ar savu uzdevumu tiek galā atzīstami. Savukārt Maksima Busela Protejs ātri apnīk, jo ir ārkārtīgi sevī iemīlējies (režisors to pastiprina ar solonumuru, kurā aktieri nēsā apkārt ar eņģeļa spārniem). Raksturā atšķirīgas ir abas mīlētājas. Temperamentīgāka, arī aktieriski dzīvīgāka, emocionālajās reakcijās precīzāka ir Janas Herbstas Džūlija. Viņai ir daudz pateicīgāka loma nekā kolēģei Tatjanai Začestai Silvijas lomā, kurai atliek tikai būt maigai vai sērīgai, aktīvāku iekšējo darbību viņa aizstāj ar skaļām žēlabām. Kalpu tēlotāji Igors Nazarenko un īpaši Ivans Kločko mēģina būt ja ne smieklīgi, tad vismaz amizanti, bet pārcenšas un izskatās neveikli. Pārējo lomu un lomiņu tēlotāji ļoti dziļas pēdas atmiņā neatstāj.

Izrāde ir neviendabīga, un arī jauno aktieru sniegums tāds ir. Pagaidām nav publiski izpausts, cik no sagatavotajiem aktieriem tiks paņemti teātra štatā. Taču ir svarīgi, lai šie jaunieši nonāktu pie iespējami dažādiem režisoriem un mūsdienu materiālā, lai, mēģinot noskaldīt nost lieko, taptu par daudzpusīgiem, interesantiem māksliniekiem.

Divi džentlmeņi no Veronas ***
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī
Režisors Igors Koņajevs 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja