Ir 1987. gada Vecgada vakars, un kādam jauniņam Valsts drošības komitejas darbiniekam uzdots noklausīties sarunas vairākos dzīvokļos. Pamatā gan vienā, kurā dzīvo kāda Maija Lejniece. Tajā visā ir viens āķis. Aģents esat jūs.
Režisora Valtera Sīļa izrādē Noklausies, kuras literāro pamatu viņš veidojis kopā ar aktieri Jāni Kroni, modelēta situācija, kad noklausīšanās tiek veikta triju dzīvokļu un viena darba kabineta telefoniem, brīžiem sarunas notiek vienlaikus, bet ir iespēja pārslēgties no viena kanāla uz citu. Taču, kā iesaka Jāņa Kroņa atveidotais biedrs Jansons, vēlams koncentrēties uz pirmo adresi, kurā dzīvo Lejnieku pāris un notiek nelielas viesības. Paralēlajās sarunās dzirdam kādu depresijas māktu dzejnieku, kuru pie Lejniekiem neielūdz, atrunājoties ar klajiem meliem, divus pusaudžus, kas runā par basketbolu un čurāšanu sēdus, bet brīžiem arī par politiku un apreibinošām vielām. Ceturtais kanāls neapšaubāmi ir kāda čekista telefons – viņš darba laikā risina romantisku sarunu ar jaunu sievieti, kura sūdzas, ka ir tik nepamanāma, ka varētu ilgstoši uz darbu nemaz neiet. Nekad nevienam tā nesakiet. Padomājiet par sekām.
Viņa nav disidente
Izrādes nosaukums slēpj dubultu jēgu – aicinājums noklausīties izrādi, kas ir audioformātā, un aicinājums noklausīties svešas sarunas. Valtera Sīļa un Jāņa Kroņa scenārijā klausītājs tiek drusku aptīts ap pirkstu. Respektīvi, mēs domājam, ka Maijas sarunās atklāsies kāda nelegāla darbība, ka viņa izplatīs skrejlapas vai grasīsies rīkot kādas akcijas pie Brīvības pieminekļa, taču sarunas, izņemot ik pa brīdim paustās aizdomas par noklausīšanās iespējamību, bieži vien ir visai piezemētas vai arī saistās ar intrigu, kurp devusies Maijas meita. Tajā slēpjas zināma uzmanības pārbaude – varētu taču būt, ka starp kāda zvanītāja šķietami nogurdinošajiem runas plūdiem pēkšņi izlec kas politiski aktuāls, bet tu jau esi pārslēdzies kur citur. Atšķirībā, piemēram, no trupas Kvadrifrons klausāmizrādes Rolanda dziesma, kurā izdarītās izvēles ir neatgriezeniskas, respektīvi, klausītājs neuzzina, kas noticis paralēlajā kanālā, Noklausies veidotāji pēc nedaudz vairāk par stundu ilgušā audiopiedzīvojuma ne tikai dod iespēju, bet pat mudina atgriezties pie stāsta vēlreiz, pieslēdzoties pirms tam nedzirdētajām sarunām un tādējādi iepazīstoties ar sižeta blakuslīnijām.
Kādu brīdi (līdz aptuveni 55. minūtē biedrs Jansons liek tev aizpildīt īsu anketu) rodas sajūta, ka izrādes veidotāji šo čekas sižetu izmanto nevis kā tēmu, bet līdzekli, lai stāstītu dažādu cilvēku klusās drāmas, atklātu nelielus, cilvēciski saprotamus noslēpumus un mēģinātu iezīmēt sabiedrības noskaņojumu Gorbačova perestroikas laikā, kad šķietami jau varēja par visu runāt daudz brīvāk, tomēr padomju ideoloģija savus ieročus pilnībā nebija nolikusi. Ja atceramies brīdi, kad atklātībā nāca čekas maisi, sabiedrībā lielu izbrīnu izraisīja fakts, ka dažs labs aģents bija savervēts jau tad, kad atmodas vēsmas plīvoja pilnā sparā. 1987./88. gadumijā Latvijas Tautas fronte vēl nav nodibināta, sarkanbaltsarkanais karogs festivālā Baltica ’88 vēl nav atgriezies apritē, tātad tas ir brīdis pirms ļoti būtisku vēstures notikumu sākuma.
Jāsecina, ka VDK jeb čeka latviešu teātrī joprojām atspoguļota samērā maz – vispamatīgāk Ingas Gailes lugas Tēvs varonis ’69 iestudējumā Dirty Deal Teatro (režisors Dāvis Auškāps, 2016), bet vispilnīgāk, protams, Alvja Hermaņa Vēstures izpētes komisijā Jaunajā Rīgas teātrī (2019). Čekists kā zīmīgs tēls parādās arī citos iestudējumos, lai pieminam Mārtiņa Eihes versiju par Gunāra Priedes lugu Smaržo sēnes (2015) ar Aigara Apiņa lietpratīgi cinisko biedru Zariņu.
Ko izvēlies tu
Iespēja klausīties izrādi atkārtoti nozīmē iespēju arī divreiz aizpildīt anketu, ko prasa darba devējs, testējot, vai klausītājs kā aģents atbildēs padomju ideoloģijai atbilstoši vai gluži pretēji. Atkarībā no atbildēm mainās izrādes pēdējās minūtes, kuras ir vērts klausīties ļoti rūpīgi. Es anketu aizpildīju trīsreiz: vienā gadījumā visur atzīmēju "jā", otrā – visur "nē", bet trešajā atbildi kombinēju. Mainās tas, kādu sižeta līniju atrisinājums klausītājam tiek atklāts, kāds – ne, savukārt aģenta Sportista sarunā ar kuratoru atkarībā no klausītāja atbildēm aģentam tiek sniegta pilnīgi pretēja informācija. Klausītājs dzird – vai nedzird – gluži biedējošu, psiholoģiska trillera cienīgu sarunu starp anonīmu vīrieti un anonīmu sievieti, kuras tālākais liktenis tā arī paliek nezināms.
Dažos gadījumos sižeta līnija beidzas varoņiem ļoti nelabvēlīgi. Un, protams, atkarībā no atbildēm mainās biedra Jansona sniegtais novērtējums klausītāja darbībām. Tādējādi katrs izrādes dalībnieks var izbaudīt duālo situāciju – lai saņemtu uzslavu, tev jārīkojas nelietīgi un jānodod tie, kurus esi noklausījies. Jo vairāk gribi savus noklausītos cilvēkus pasargāt, jo vairāk riskē pats.
Šis ir gadījums, kad izrādē iesaistītie aktieri ir redzami tikai reklāmas fotogrāfijās, kas turklāt ir izteikti teatrālas, piemēram, Ingas Tropas-Fišeres Maijai ir uzkrītoša parūka. Pamata smagums gūlies uz skaņu režisora Viestura Baloža (viņš kopā ar Reini Indānu bijis arī ieraksta operators), kā arī programmētāja un grafiskā dizainera Uvja Zviedra pleciem. Skaņas dizains savā šķietamajā atturībā tomēr darbojas nevainojami, piemēram, ainā, kurā dzejnieka sazvanītais komponists krampjaini pūlas "uz sitiena" sacerēt melodiju dumpīgam tekstam, kamēr fonā skanošie Kremļa kuranti nepārprotami atgādina, kurā valstī risinās darbība. Ierakstam uzlikts filtrs, kas ļauj ticēt, ka skaņa nāk no telefona klausules. Izrādes struktūru ietekmē tas, ka viena līnija ir šķietami galvenā – tajā sarunu ir daudz vairāk, tās ir īsākas un saraustītākas, savukārt blakus līnijās risinātie dialogi ir daudz garāki un saturiski viengabalaināki, rēķinoties, ka klausītājs tos uztīs vēlāk un noklausīsies bez stresa.
Tēmu var turpināt
Darbā ar aktieriem režisors viņiem lielā mērā ir uzticējies, acīmredzot prasot pamatā organisku runas veidu. Ne visiem gan tas vienlīdz izdodas, arī atsevišķas frāzes tekstā nodod, ka tas rakstīts XXI gadsimtā, piemēram, vārds "izaicinājums tomēr ir mūsdienu, nevis padomju klišeja. Aktieru saraksts ir garš, un ne visus ir viegli atpazīt. Un, lai cik nežēlīgi izklausītos, arī nevajag, jo atsevišķi tēli pazib un pazūd tikai kā sīki mirkļi bez tālejošām sekām. Protams, ir aktieru balsis, kuras arī epizodēs var atpazīt uzreiz, piemēram, Intas Tiroles sirsnīgi čalojošo Lienes tanti. Ir aktieri, kuri atlasīti lomām, iespējams, pēc veiksmīgas sadarbības ar Valteru Sīli, piemēram, Ivara Kļavinska depresīvais dzejnieks Ilgvars ir gara radinieks principiālajam un nedaudz izkāpinātajam Taisto Peltolam Nacionālā teātra izrādē Finlandizācija.
Ingas Tropas-Fišeres atveidotā Maija ir samērā savaldīga un piesardzīga arī tad, kad viņu plosa emociju uzplūdi. Viņa nav tā, kura verbalizētu savas bažas par iespējamu noklausīšanos, taču pilnīgi noteikti patur to prātā. Audioizrādes formāts un vēl jo vairāk konkrētais scenārijs, kurā daudz kas paliek līdz galam neatbildēts, nedod iespēju skatītājam salīmēt kādu puslīdz pilnīgu ainu, kā īsti jutās padomju Latvijas iedzīvotājs sociālisma norietā, un iespaidu noteikti ietekmē arī klausītāja personiskā pieredze vai tās trūkums. Tajā visā piedalīties ir nenoliedzami saistoši, bet skaidrs arī, ka tēmas dotās iespējas ne tuvu nav izsmeltas. Tāpat kā vēl daudz kas gan literatūrā, gan teātrī būtu sakāms par XX gadsimta 80. gadu beigām.
Noklausies
Dirty Deal Teatro tiešsaistes izrāde
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7
dirtydealteatro.lv, noklausies.lv