Reiz Deivids Kronenbergs sarunā man vieglprātīgi izmeta, ka «kino tomēr ir izklaide, atrakcija» – proti, viņš aukstasinīgi novērtēja kino kā medija potenci iespaidot cilvēku prātus un tā funkcionālo iedarbību uz auditoriju vērtēja masu izklaides laukā. Tāpēc tiem, kuri meklēs Kronenberga filmā Bīstamā metode zinātniskam medicīniski filosofiskam traktātam adekvātu kinematogrāfisku izteikumu par XX gadsimta psihiatrijas celmlaužu Zīgmunda Freida, Karla Gustava Junga un Sabīnes Špīlreinas samežģītajām mīlas un naida attiecībām, nāksies vilties, kaut gan es ieteiktu labāk saglabāt veselīgu humora izjūtu, nevis sašust par filmas «nezinātniecisko» pavieglumu un populistisko pļāpīgumu.
Cilvēcisko noviržu pētījums
Plus, filmu skatoties, kategoriski nedrīkst aizmirst uztveres kontekstā tik svarīgo seksuālo komponentu – ciktāl tas attiecas gan uz ārsta un pacienta – Junga un Špīlreinas – vētraino attiecību fāzi, kurā profesionāli ētiskās robežas starp dakteri un ārstējamo abpusēji tiek lauztas, gan uz zinātniskā tēva un mācekļa – Freida un Junga – attiecībām, kuras tāpat filmas laikā gluži kā ačgārnā spoguļattēlā atkārto to pašu seksuālās atkarības un dominances, un pakļaušanās sadomazohistisko ciklu, tikai ar to nebūtisko niansi, ka Freids ar Jungu miesiski tā arī nekļuva par mīļākajiem.
Filmas potenciālajiem skatītājiem svarīgi zināt, ka visas trīs ir vēsturiskas personas, turklāt ar tik acīmredzamu biogrāfiskas drāmas potenciālu, ka nav jābrīnās, ka šo zinātnieku dzīve un liktenis pilnīgi dabiski ieinteresējis ne tikai cimperlīgo intelektuāli britu dramaturgu Kristoferu Hemptonu, bet arī tādu entuziasma pilnu cilvēcisko noviržu pētnieku kā kinorežisors Deivids Kronenbergs, kurš cilvēka psihofizioloģijas preparēšanā, šķiet, nav atstājis nevienu vēl neizurķētu kaiti.
Kristofers Hemptons ir sarakstījis tādas intelektuālas lubenes kā Šaderlo di Laklo vēstuļromāna Bīstamie sakari/Dangerous Liaisons kinoscenārijs, franču dzejnieku Verlēna un Rembo attiecību drāma Pilnīgs aptumsums/Total Eclipse, drāma Piedošana/Atonement, Greiema Grīna romāna Klusais amerikānis kinoversija, kā arī pasaulē plaši iestudētas lugas Filantrops, Mežoņi jeb Sevidži, Mērija Reilija. Filmas Bīstamā metode scenārijs radies no Kristofers Hemptona lugas Ārstējošās sarunas/The Talking Cure.
Šoka terapija
Pietiek nosaukt Deivida Kronenberga šoka terapijas filmas Autokatastrofa, Muša, Eksistence, Kailās brokastis un Vardarbības pēctecība, lai būtu skaidrs, ka Bīstamā metode savā klasiski tīrajā runāšanas drāmas formā, elegantajos autentiskajos XX gadsimta pirmās desmitgades Vīnes un Cīrihes interjeros ir teju vai īstens izaicinājums. Kāds Bīstamās metodes recenzents pat jokoja, klasificēdams šo Deivida Kronenberga darbu kā «visnormālāko režisora filmu». Patiesi – tajā tikai dažas reizes pavīd Keiras Naitlijas kailās krūtis, un pat filmas vienīgais sadomazohistiskais rituāls – psihiatra praktizētā pacientes pēršana ar ādas siksnu, kas Sabīnei Špīlreinai un Karlam Gustavam Jungam ir ne tikai abpusējas baudas, bet arī zinātniskas iedvesmas avots,¬ – drīzāk ir ekscentrisks joks.
Pārējais filmā ir tiklas sarunas par «bīstamo metodi» – par to, vai cilvēku drīkst un vajag izskaidrot tikai kā sociālu dzīvnieku, kuru vada, motivē un nomāc apslēptas (?) seksuālas iegribas, vai tomēr šī cilvēka – dzīvnieka ārstēšanai noderīgāka ir Junga kompensēšanas metode, kad cilvēkam tiek sniegta ilūzija, kurā viņš savā zemapziņā aizstāj seksu ar kaut ko smalkāku, cēlāku, piemēram, jūtām. «Kas tās tādas?» cigāru no mutes neizlaidis, jautā Freids.
Paši savu teoriju slazdā
Protams, Deivids Kronenbergs ir populists, jo ne bez ļauna prieka aprāda, ka viņa filmā Freids ar Jungu iekrīt paši savu psihoanalītisko teoriju slazdā – 13 stundas no vietas par psihoanalīzi diskutējošie zinātnieki izrādās tikpat cilvēciski, pārāk cilvēciski mietpilsoņi, kurā viens apsēsts ar ebreju un visas ebrejiskās psihiatrijas zinātnes vajāšanu (Freids), savukārt otrs (Jungs) uzmet lūpu, ka viņa skolotājs un elks ir tik mazdūšīgs, ka baidās māceklim izstāstīt savu sapni, lai nezaudētu autoritāti jaunākā kolēģa acīs.
Pa starpu Freidu ne mirkli nemulsina cilvēku pārliekā «koncentrēšanās uz anālo attīstības fāzi», ko viņš gatavs kopā ar Jungu apspriest pie pusdienu galda savu sešu nepilngadīgo bērnu klātbūtnē, savukārt tīrasiņu ārietis Jungs neizjūt sirdsapziņas pārmetumus par seksuāli ekspluatēto ebreju pacienti mīlnieci, kamēr viņa ļoti bagātā sieva ir mūžīgi grūta, jo apsolījusi taču dāvāt Karlam Gustavam dēlu. Taču pirms dēla viņa paspēj vīram uzdāvināt jahtu ar sarkanu buru. «Jā, bagātas sievas ir mūsu glābiņš,» lietišķi konstatē Freids, ar vārdu «mūsu» domādams psihoanalīzes zinātni. Izklausās pēc satīriskas komēdijas, vai ne?
Lieki bilst, ka visi trīs filmas protagonisti – Keira Naitlija (Sabīne Špīlreina), Maikls Fasbenders (Karls Gustavs Jungs) un Vigo Mortensens (Zīgmunds Freids) – savās lomās ir perfekti un ideāli. Spožu epizodi notēlo Vensāns Kasels (trakā ārsta un gleznotāja Oto Grosa lomā), kurš sludina netiklu seksuālo anarhiju. Izcils operatora Emanuela Sušicka veikums un Hovarda Šora skaņu partitūra, kurā veikli parodēta visu šo Cīrihes un Vīnes dekadentu un zinātnisko šarlatānu bandas apsēstība ar Vāgneru.
Zinātnieku liktenis
Visprecīzākā bīstamās metodes metafora tiek parādīta filmas ievadā, kad histērijas plosītā Sabīne Špīlreina tiek ievesta daktera Junga kabinetā un viņš mierīgi glāsmainā balsī saka – jūs te tā pasēdiet un pastāstiet par saviem pārdzīvojumiem, es jums aiz muguras uz tā ķeblīša pasēdēšu un paklausīšos – tā, lai jūs mani neredzētu.
Sabīne Špīlreina bija Krievijas ebrejiete, Vīnē ar izcilību pabeidza medicīnas studijas, kļuva par vienu no retajām sievietēm psihiatrēm, kura augstu novērtēta Vīnes Psihiatriskajā biedrībā. Taču viņu fatāli sauca dzimtenes mīlestība – kopā ar vīru Pāvelu Šefteli, arī ārstu, Špīlreina devās uz (Padomju) Krieviju, kur sāka ieviest bērnu psihiatriju Krievijas veselības sistēmā. Špīlreinas vīru 1939. gada tīrīšanās lāģerī nomocīja Staļina čeka, pašu Sabīni ar abām meitiņām, sākoties Otrajam pasaules karam, 1942. gadā nošāva nacisti. Viņa ir viena no 27 000 upuru slaktiņā pie Zmijevska Balkas ciema.
Ebreju Freidu nacisti maigi izraidīja no Vīnes, un viņš mira no vēža Londonā 1939. gadā 83 gadu vecumā. Karls Gustavs Jungs vienā mierā sagaidīja vecumdienas un viņsauli apciemoja 1961. gadā 85 gadu vecumā. Viņa mākslinieciskā, intuitīvā metode psihes pētniecībā inspirējusi teju visu XX gadsimta mākslu, sākot ar Hermaņa Heses Sidharthu un Stepes vilku, beidzot ar neskaitāmajiem arhetipiskās kosmoloģijas adeptiem mūzikā, glezniecībā, literatūrā un kino. Viņš joprojām sēž tepat, mums aiz muguras.
Kam domāta? Kinoskatītājiem, kuri zina, ko nozīmē psihoanalīze un ir dzirdējuši uzvārdus Jungs un Freids.
Bīstamā metode/ A Dangerous Method
Drāma. Lielbritānija, Vācija, Austrija. 2011.
Režisors Deivids Kronenbergs
Lomās Keira Naitlija, Maikls Fasbenders, Vigo Mortensens, Vensāns Kasels