Vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts turpina iznākt romāns pēc romāna, piedāvājot arvien jaunus skatpunktus uz neseno vēsturi, Latviju un tās cilvēkiem. Gadsimta septītās desmitgades vērojumu caur neparastu mikroskopu apsola arī tikko izdotais Andras Manfeldes romāns Virsnieku sievas, ko varbūt varētu apzīmēt šādi: stāsts par robežām, sakrālo un miesu.
Pārmaiņu vējš vēl tālu
Par darbības vietu izvēlēta Liepājas Karosta, apsargātā un nezināmā zona, "pilsētiņa" PSRS tālākās rietumu robežas sardzē – no ārpasaules nošķirts padomijas bastions ar tā iedzīvotājiem militāristiem, kas kopā ar ģimenēm šurp atsūtīti no visdažādākajām Savienības malām. Pilsētiņa, "gorodoks", dzīvo kā mākslīgi konstruēta ligzdiņa tikai teorētiski iespējamā utopiskā padomju idillē, kas, ja tuvāk uzlūkojam, šķīst pa visām vīlēm. Ne velti romāns sākas ar epizodi 1994. gadā, kad pēkšņi izrādās, ka nošķirtā un pasargātā realitāte bijusi trausls kāršu namiņš, leļļu pasaulīte. Vienlaikus Karosta ir romāna galvenais tēls – noslēpumains, mākslīgi radīts organisms, kurā sadzīvo civilais ar militāro, Jūras katedrāle, atvainojiet – Matrožu klubs –, ar cietumu, un kura specifiskā izolētība no pilsētas rada visus apstākļus savdabīgas "trimdas kopienas" izveidei, kas ārēji mainīgajā pasaulē izmisīgi cenšas palikt nemainīga.
Romāna pēcvārdā autore atklāj, ka darba pamatā ir gan Karostas teritorijā jau pēc tās izformēšanas nodzīvotie gadi, gan intervijas ar tās iedzīvotājiem, tomēr teksts ir stabili centrēts nevis šai laikā, bet gan septiņdesmitajos – kad kara spriedze jau bija zaudējusi asumu, bet pārmaiņu vējš vēl bija tālu.
Ticība pulsējošai tumsai
Karostu apdzīvo viņi – militārie vīri, kuri varbūt vēl redz kādu jēgu reglamentā, – un viņu sievas, kuras to vairs nesaskata. Liela daļa no viņiem pieder pie paaudzes, kas nav redzējusi karu un nezina, kas jāsargā šajā pilsētā ar garmatainiem jaunekļiem, meitenēm minisvārkos un zilzaļpelēko, mūžam nemierīgo jūru. Cits citam paralēli rit ar "pilsētiņu" saistīto sieviešu stāsti: Ņina, Valērija, Ilga, Nora. Padomju režīms, tērpies virsnieka mundierī, ir iespiedies viņās, okupējot fiziski un ģenētiski, tāpat kā armijas vienības mazo Pribaltiku, kur tām jāsargā nepazīstamas jūras krasts. Taču sievietēm īstā sargājamā zeme ir cita – mīlestība kā dzimtene, kur atrast patvērumu tad, kad katrs īstās zemes stūrītis apbūvēts ar padomju normatīviem vai palicis pagātnē kā neskaidrās atmiņās šalcošā stepe. Viņu košās kleitas ir tādā pašā krāsā kā izbalējušais karogs katedrāles kupolā, bet svarīgākas par to. Viņu spēks ir ticībā nevis bruņotām uzvarām, bet pulsējošai dzīvības tumsai.
Kaut gan "virsnieku sievas" romānā ir vismaz četras, izvērstākais pavediens saistās ar Valēriju. Dzimusi kapteiņa ģimenē, Valērija kopš jaunības noraida "dzīvi konstruktoru", taču, kad sāk izirt pierastās robežas, aptver, ka nespēj bez tām iztikt. Bērnībā Valērija baidās iziet uz balkona, nervozi uzlūko jūru: ir taču biedējoši pienākt pie robežas ar brīvību un netikt tālāk. Taču īstā robeža nav līnija jūrā, kur beidzas PSRS, jo "dzelzs priekškars nav atrodams jūrā, bet kropļotā ticībā". Valērija pieredz, kā nodevība noārda stabilos dzīves pamatus, taču līdzšinējo robežu zudums ļauj aptvert citas, daudz plašākas robežas, kuru atskaites punkts vairs neatrodas ārpus viņas pašas.
Risinot robežu tēmu, teksts dod pamatu apsvērt arī inversās trimdas paradoksālo jēdzienu. Kad pierasts pie stāstījumiem par izraidīšanām un bēgšanām virzienā "no", ir grūti uztvert to, ka pastāv arī virziens "uz" – ka tava dzimtene, un jo īpaši romantiskā hipiju un talantu pilsēta, kādam varētu būt biedējošs svešums, taču tieši šādu neierastu skatpunktu piedāvā autore.
Mīlestības klajums
Karostas ģeogrāfija romānā iedalīta mītiskos pretpolos. Ar profāno – monotonajām silikāta ķieģeļu dzīvojamām mājām ar skalbiski zemiem griestiem, kurās par ērtībām tiek maksāts ar garīgu bezizeju, – kontrastē sakrālais – Sv. Nikolaja Jūras katedrāle, okupācijas laikā Matrožu klubs, kurā svētais ir profanēts, taču nav zudis, jo "karogs no jūras nav redzams", bet kupoli – ir. Kad Valērijas vīrs Arsēnijs tiek norīkots par kluba kultūras dzīves vadītāju, tas nozīmē pienākumu ar zemūdeņu krāsu aizkrāsot ikonu mozaīkas, ar padomju svētajiem Marksu un Engelsu aizstāt svētbildes, ar brezentu apsegt zvanu, aizbetonēt daļu velvju un atlikušajās rīkot kinoseansus un veterānu koncertus. Taču ir lietas, kuru apslēpšanai ar krāsām, betonu un brezentu nepietiek.
Zem padomju paviršās absurda reliģijas joprojām elpo kas pārlaicīgs, kura "sarkanais stūrītis" ir nevis Ļeņina portrets, bet Dievmāte ar bērnu, un raudošais Kristus, asinssarkanajai krāsai nobirstot, joprojām no freskas lūkojas, kā uz bijušā altāra – skatuves dēļiem – tiek pārkāpts sestais bauslis, kā sentimentālu lāstu pavadībā zem velvēm dejo dēmoni, uz abu dzimumu Jūdām un Pēteriem.
Karostas sievietes alkst un auklē dzīvi, bet vīrieši auklējas ar kara un nāves atmiņām, pat 1971. gada kastaņziedu putenī redzot 1943. gada aizsalušo Lādogas ezeru un sievietes ar galvaskausos iedubušām Ļeņingradas acīm. Daļēji tāpēc mīlestības klajums starp vistuvākajiem sāk aizaugt ar formālām ikdienišķuma ēkām un neglītām nodevības izgāztuvēm; kamēr vīri sarūk gļēvumā un pašžēlā, neiegūtajos uzplečos un ļimstošajā vīrišķībā, sievietes no izmisuma kļūst dzelžainas. Autore apvērš skaisto kristīgo metaforu, kas pielīdzina sievieti traukam ar dārgu saturu: viņas sievietes ir sasisti, pazemoti trauki, kuri tikai ar grūtībām spēj saglabāt vērtīgo saturu sevī.
Kodols ir mūžīgs
Ik pa brīdim tekstā ieslēdzas arī otras puses skatījums – tie, kam nav caurlaižu, lai tiktu uz "gorodoku", tie, kuru veikalos nav desas un sviesta, tie, kuri dala apkārtējos latviešos un krievos – tieši tāpat kā pretējā puse – un kuru skatījumā krievu sievietes iemieso kolorītā pārdevēja Frosja ar koši krāsotu matu kodaļu, melni uzvilktiem uzacu mēnestiņiem un bisti, uz kuras var nobalansēt nedēļas pārtikas normu.
"Otras puses" skatījums uz "gorodoku" ir duāls – romantizēta vīzija par pasauli, kurā visa pietiek, lai dzīve būtu skaista, un nievīgs pārākums pār tiem, kuri tur dzīvo. Bet tad nošķirtās pasaules sāk saslēgties: sievietes ar nelegāli sadabūtām caurlaidēm pāri tiltam dodas uz Karostas bodēm medīt deficīta preces un mājup pārnes ne tikai svaigi kautas pīles un sviesta paciņas, bet arī jaunas dzīvības aizmetņus sevī; viņu meitas izaugušas atkal dosies pāri tiltam meklēt – varbūt piedzīvojumus, varbūt mīlestību –, un cikls turpināsies. Par dzīvības ceļu romānā saukts gan āliņģotais ceļš pāri Lādogai, gan latviešu braucieni uz Lietuvu produktu medībās, taču paradoksāli dzīvības ceļš savieno arī pilsētu ar "gorodoku", kaut gan to šķir padomju realitātes tērauda tilts: šajā ceļā koncentrēts viss romānā ietvertais dzīvības– nāves–atdzimšanas vēstījums.
Tekstā viegli pazaudēties: autore raksta viļņojoši ritmiski, kārtu kārtām klājot detaļas, līdz teksts apvijas lasītājam kā teju smacējošs sajūtu vilnis, kurā uzvaru svin ķermeniskais ar visām tā izpausmēm: sievišķās miesas tumšā dzīvības mistērija tur kļūst par garīgu kategoriju, turpretim vīrišķi miesiskais pārvēršas par zaudējuma, padošanās, izsīkuma metaforu.
Leknos teikumos cita pēc citas plūst impresijas, kas uzbur sajūtu gleznas: svaigi krāsotās grīdas krāsas smaka, kaprona matu lentes ar apdedzinātajiem galiem, laulības gredzens kristāla traukā aiz bufetes stikla. Taču bagātīgā detaļu klāsta radītā sajūta, ka romāna lappusēs esam ieskatījušies gluži citādā – tagad zudušā – pasaulē, ir mānīga: aizverot grāmatu, saprotam, ka zudis ir tikai ārējais apvalks, bet kodols, ko glabā katedrāles kupolu un dzīvību dodošas sievietes vienādās aprises, paliek mūžīgs.