Pasaulslavenā senās mūzikas interpreta arfista, klavesīnista, pētnieka un atskaņojumu vadītāja Endrū Lorensa-Kinga un viņa pastāvīgā koncertu partnera ģitārista un dejotāja Stīvena Pleijera sadarbība ar orķestri Sinfonietta Rīga pārsteidza ar neparasti saistoši pasniegtu māksliniecisko rezultātu jau abu britu mākslinieku pirmajā viesošanās reizē pirms trim gadiem. Turpinot sadarbību, šovasar tapusi par Britānijas Orfeju dēvētā angļu XVII gs. otrās puses baroka ģēnija Henrija Pērsela mūzikas programma.
Uzmanības centrā – teātris
Gan Endrū Lorensa-Kinga spēlē, gan visā viņa radošajā darbībā, sākot ar mūziķu izglītošanu un beidzot ar veidu, kā viņš vēršas pie klausītājiem savos kompaktajos, saturīgi asprātīgajos rakstveida un mutvārdu vēstījumos par konkrētajiem skaņdarbiem, apbur izsmalcinātība un vienlaikus ļoti tieši uzrunājošs dzīvīgums. Stila izjūta un plašais kultūrvēsturiskais konteksts. Zināšanu dziļums un pieejamība. Šis nekādā ziņā nav tikai dziļš reveranss augstajām kultūras vērtībām, un šī nav eksperta zinātnieka atsvešinātā gudrība, līdz kurai mums kā līdz Mēnesim.
XX Starptautiskā Senās mūzikas festivāla koncerts Lielajā ģildē 11. jūlijā izvērtās kā dzīvs, pilnasinīgs stāsts par Pērselu, viņa laikmetu un vidi. Arī par britu mūzikas ērmīgumu un baroka laika teātri ar visām tā bērnišķīgi iztēlojošajām izpausmes formām, jo programmā ar šķietami paradoksālo nosaukumu Priestera triumfa deja uzmanības centrā bija tieši teātris – no Pērsela pazīstamās operas Didona un Enejs līdz mūzikai, kas skanējusi dažādās lugās vai semioperās (Karalis Artūrs, Diokleciāns, Abdelazars, Amfitrions, Timons), lai dotu iespēju aktieriem dejot vai skaņās enerģiski ilustrējoši, kā bērnu pasaku grā matās, portretētu raksturīgākos personāžus – fūrijas, jūrniekus, cildeni simboliskos Mākslu dēlus. Dabas stihiju tvērums Pērsela mūzikā savukārt papildināja vēja, krusas un citu trokšņu ilūzijas, kuras viņa dzīves laikā uzbūra baroka teātra vienkāršā skatuves mašinērija.
Turklāt šajā programmā nepārprotami varēja sajust ne tikai īru un skotu tautas mūzikas melodiskās un ritmiskās saknes, bet arī svētīgos avotus, no kuriem, visticamāk, neapzināti, savu dziesmu melodisko pievilcību un negaidītos attīstības pavērsienus pēcāk smēlušies pat The Beatles. Īsāk – te visā savā kontrastainajā godībā uzrunāja britu kultūra, atšķirīgā britu mūzikas balss, kas gluži kā tirdzniecības kuģu ceļi cieši saistīta arī ar itāļu un franču baroka mūzikas valodu.
Pasniegums darbina iztēli
Vakars ar britu mūzikas māksliniekiem bija iedvesmojošs visos aspektos. Te varēja baudīt Endrū Lorensa-Kinga arfas toņa neparasto daiļumu un eleganto virtuozitāti (cik labi, ka arī absolūtā solopriekšnesumā) un apbrīnot Stīvena Pleijera veiklību gan izsmalcināti manierīgajās baroka galma dejās, gan stūraini bravūrīgā "matroža" iznācienā un pat smīdinoši biedējošā raganas tēlā, vispirms pārsteidzot ar iespaidīgi ķērcošu "dziedāšanu". Lūk, koncerts, ar kādu droši un veiksmīgi varētu sākt pat pamatskolas ziķeru izglītošanu mūzikas pasaulē – varu galvot, ka garlaicībā nežāvātos neviens, jo šīs programmas pasniegums aktīvi darbināja iztēli.
Kā pilnīgs pretstats diemžēl jāpiemin čehu ansambļa Collegium 1704 vieskoncerts 12. jūlijā Rundāles pils Baltajā zālē. Lai cik lieliski viņi muzicēja, lai cik izcili un emocionāli uzrunājoši bija vācu obojista solo izkoptā, brīnišķīgā tonī, ciemiņu uzstāšanās pilnīgi bez komentāriem un gandrīz vispār trūkstot arī drukātajām programmiņām (tās kaut kur bija dabūjuši tikai daži laimīgie), palika "lieta sevī". Diemžēl pat nevaru šeit tagad nosaukt obojista vārdu, nemaz nerunājot par to, ka labprāt uzzinātu, kuri tieši itāļu vecmeistara Antonio Vivaldi un vācu/britu baroka meistara Georga Frīdriha Hendeļa skaņdarbi tika atskaņoti. Un kurš no šajā programmā dzirdētajiem opusiem piederēja čeha Jana Dismasa Zelenkas spalvai?
Baroka skanējuma ilūzija
Radošajai brīvībai, ar kādu muzicēja Endrū Lorenss-Kings, atbilda arī viņa paša un visu mūziķu neformālais, dzīvespriecīgi vasarīgais apģērbs. Tieši Lorenss-Kings, kurš pats, līdzīgi šodienas džezmeņiem, pie arfas un klavesīna sēdās rakstainā ikdienas kreklā, ar gudru ziņu bija orķestrim rekomendējis akadēmiskos koncerttērpus atstāt mājās. Sinfonietta Rīga mūzikas instrumenti gan bija tie paši, kas arvien, taču tie tika rūpīgi pārskaņoti atbilstoši baroka tradīcijām un spēlēti ar XVII gadsimtam raksturīgajiem skārumiem un retoriski izteiksmīgo artikulāciju, tā radot ticamu baroka ansambļa skanējuma ilūziju.
Īsts meistarstiķis bija intelektuālās kontrapunkta rotaļas – variācijas par britu tipiskā basso ostinato žanra Ground formulām, kuras izvērtās aizraujošā Sinfonietta Rīga solistu saspēlē. Tiesa, flautisti vēl jaušami psiholoģiski sprindzināja atbildības nastas stress, toties spoži pārliecināja visi pārējie. It īpaši trijotne, kuras dvēsele bija baroka mūzikā jau ļoti pieredzējusī vijolniece Agnese Kanniņa-Liepiņa. Neraugoties uz dāsno koncertdzīvi Latvijā, Pērsela mūzikas vakars Lielajā ģildē bija emocionāls un intelektuāls piedzīvojums, kas nepagaist līdz ar nākamo dienu. Varu priecīgi padalīties ziņā, ka Endrū Lorensa-Kinga sadarbība ar Sinfonietta Rīga turpināsies.
Vēl tikai daži strupi secinājumi, kas radās jubilejas festivāla vērienīgajā kopainā, kur desmit notikumos Rīgā, Rundālē un Mežotnē piedalījās 245 mākslinieki no deviņām valstīm.
Pirmkārt, Spīķeru pagalms ir ideāli piemērota vieta demokrātisku dziesmuspēļu izrādīšanai, kam izsenis piedienējusi tirgus teātra atmosfēra, taču ir grūti starp garām braucošo tramvaju troksni un citām ikdienišķībām koncentrēties izsmalcinātas, vokāli virtuozas baroka operas mūzikas baudīšanai.
Otrkārt, brīdī, kad starp latviešu mūziķu ansambļa Barosica lieliskajiem priekšnesumiem Rundāles pils Zelta zālē trīs kungi īstu ekspertu aizrautībā krietni ilgi aizrunājās par itāļu vīna baudīšanas finesēm, savukārt klausītāji nervozēja, ka tuvojas nākamā koncerta sākums, kļuva skaidrs, ka koncertcikla Vīns un mūzika norises formu nevar tā vienkārši viens pret vienu pārcelt uz Rundāles pili. Vērts arī pārdomāt, vai tiešām pēdējam koncertam, kas pils dārza brīvdabā sākas plkst. 22, jānotiek divās daļās un ar pusstundas starpbrīdi, tā pazaudējot diezgan lielu daļu no paša galvenā notikuma – otrajā daļā Vinetas Sareikas spēlēto Vivaldi Gadalaiku vijoļkoncertu – potenciālās publikas.